DRAUGI:
Sakrālās ģeometrijas anotācija ar diagrammu
Pavasara kursa grupas nodarbības notiks reizi nedēļā — katru trešdienu no plkst. 18:30 — 21:00. Nodarbību sākums — 22. martā... LASĪT TĀLĀK
Sakrālās ģeometrijas anotācija ar diagrammu
Rudens — ziemas kursa grupas nodarbības notiks reizi nedēļā — katru otrdienu no plkst. 18:30 — 21:00. Nodarbību sākums — 6. septembrī... LASĪT TĀLĀK
Sakrālās ģeometrijas anotācija ar diagrammu
Pavasara kursa grupas nodarbības notiks reizi nedēļā — katru piektdienu no plkst. 17:30 — 20:00. Nodarbību sākums — 25. martā... LASĪT TĀLĀK
Džiddu Krišnamurti
Vai mūsu attiecības vienam ar otru nav psiholoģiskas atkarības stāvoklis? Un es te nerunāju par savstarpēju fizioloģisku atkarību, kas ir kaut kas pilnīgi cits. Es esmu atkarīgs no saviem bērniem, jo es vēlos, lai viņi būtu kaut kas tāds, kas es neesmu. Viņi ir manu cerību un vēlmju piepildījums; viņi ir mana nemirstība, mans turpinājums. Tādā veidā manas attiecības ar maniem bērniem, ar manu sievu vai vīru, ar kaimiņiem ir psiholoģiskas atkarības stāvoklis... LASĪT TĀLĀK
Sakrālās ģeometrijas anotācija ar diagrammu
Rudens grupas nodarbības notiks reizi nedēļā — katru ceturtdienu no plkst. 18:30 — 21:00. Nodarbību sākums — 9. septembrī... LASĪT TĀLĀK
Sakrālās ģeometrijas diagramma
Pirmo reizi jaunās Pavasara grupas nodarbības Zoom tiešsaistē reizi nedēļā — katru ceturtdienu no plkst. 11:00 — 13:30. Nodarbību sākums — 25. martā... LASĪT TĀLĀK
Debesu pilsēta.
Akrils, tinte, papīrs, 51 x 72 cm
"Šīs atklāsmes varam gūt vienīgi ar apceres palīdzību, tās nevaram gūt noticot. Jūs nevarat piespiest sevi ticēt vai sasniegt atklāsmi ar gribasspēku. Atklāsmes nāk pie Jums, kad patiesi apcerat un apdomājat šīs patiesības. Tās nāk tikai tad, kad prāts ir atvērts mācībai un uztverošs — pilnīgi noteikti akla ticība nav ieteicama un netiek gaidīta ne no viena. Tā vietā prātam jābūt gatavam būt uztverošam, apcerošam un apsverošam.
Šāds prāta stāvoklis ir ļoti svarīgs — tas ir ceļš, kas ved prom no ciešanām. Tas nav prāts, kam ir fiksēti viedokļi un aizspriedumi un kas domā, ka zina visu, vai arī kas vienkārši pieņem citu cilvēku teikto par patiesību. Tas ir prāts, kas ir atvērts šīm Četrām Cēlajām Patiesībām un spēj apcerēt to, ko varam novērot paši savā prātā."
Citēts pēc: Godājamais Ajahn Sumedho "Četras Cēlās Patiesības", © Amaravati Publications, Latvian Translation 2013. g., 39. lpp.
Mana zeme skaistā. 2020. g. vasara
Dižais skolotājs Šankara [Ādi Šankarāčarja] apgaismoto ir attēlojis vairākos savos darbos. Savā garajā dziedājumā Vivekačūdāmani viņš saka:
“Bez domas par pagātnes baudām
Un arī bez domas par nākotni,
Ar bezkaislīgu skatu tagadnē —
Tā dzīvo atbrīvotais.”
Viedais savu laiku un enerģiju netērē ne pagātnes atmiņām, ne raizēm par nākotni. Pat tagadnē viņš darbojas bezkaislīgi. Ja viņam klēpī krīt nauda — labi. Ja viņam ir tikai caurs jumts virs galvas un daži sakaltušas maizes kumosi uz galda — arī labi. Arvien viņš ir līdzsvarots, viņu netraucē ne negantnieku lāsti, ne pielūdzēju glāsti [glaimi]. Tādēļ, ka viņš neidentificējas ar savām domām un jūtām, kuru daba ir svārstīga, viņš nesvārstās līdzi jebkādiem domu vai jūtu uzplūdiem, pat tad, kad tie viņu apciemo.
Šankara izveido it sevišķi interesantu viedā portretu savā īsajā dziedājumā “Džīvanmuktānandalaharī”. Viņš acīmredzot ir labi sapratis, ka viegli izveidot viengabalainu priekšstatu par dievcilvēku: piemēram, ka viņš dzīvo skrandās, ka viņam ir daudz pārdabisku spēju, ka viņš nekad nejoko utt. Lai šādus priekšstatus izdzēstu, Šankara attēlo, cik dažāds var būt apgaismotais:
“Dažreiz viņš dzīvo pilī, citreiz balti nokrāsotā mājām, vēl citreiz kalngalā vai upes krastā. Dažreiz viņš mitinās citu viedo vientuļnieku mājokļos. Tomēr viedais, kura neziņu ir iznīcinājusi garīgā skolotāja mācība, nekad netiek maldināts. (3.pants)
Dažreiz viņš smejoties plaukšķina ar plaukstām bērnu pulkā; citreiz viņš amizējas ar gudrām un skaistām jaunavām; vēl citreiz viņš ieklausās vecu cilvēku raizēs un dzīvo līdzi citu ciešanām. Tomēr viedais, kura neziņu ir iznīcinājusi garīgā skolotāja mācība, nekad netiek maldināts. (4. pants)
Dažreiz viņa prāts noturas skaidrā (satviskā) stāvoklī, citreiz – darbīgā (radžasa) vai trulā (tamasa) stāvoklī un vēl citreiz viņš pastāv aiz visām trim īpašībām (guņām). Dažreiz viņš parādās kā pasaulīgs cilvēks un citreiz kā klaiņotājs pa vedāntas ielām. Tomēr viedais, kura neziņu ir iznīcinājusi garīgā skolotāja mācība, nekad netiek maldināts. (5. pants)
Dažreiz viņš klusē, citreiz viņš ir iegrimis dziļās pārrunās. Dažreiz viņš smejas skaļi bez jebkāda iemesla, izbaudot sava augstākā Paša svētlaimi. Citreiz viņš uzmanīgi novēro citu cilvēku uzvešanos. Tomēr viedais, kura neziņu ir iznīcinājusi garīgā skolotāja mācība, nekad netiek maldināts. (12. pants)”
Viedais nedzīvo gaidās, kā to dara parastie mirstīgie. Viņš negaida, lai otrs līdzinātos viņa priekšstatam vai lai notikumi notiktu kādā iepriekš nolemtā veidā. Kā cilvēkus, tā arī notikumus viņš pieņem, kādi tie ir. Arī viņš pats neuzvedas tā, lai apstiprinātu jebkādu “modeli”, kas izveidots neapgaismoto prātos par to, kā apgaismotajam būtu jāuzvedas. Visdrīzāk no viņa var sagaidīt tieši pretējo, nekā esi sagaidījis, it sevišķi tad, ja viņš tevi apmāca garīgajā praksē. Ja tavs ego ļoti vēlēsies dzirdēt viņa atzinību, skolotājs tev pagriezīs muguru. Ja pazemībā negaidīsi no viņa nekā, viņš tevi aplaimos ar mīlestību.
Ne priekšstati, ne modeļi, ne vārdi nespēj pilnībā aprakstīt to, ko viedais sevī atklājis un kas viņš pats būtībā ir. Vārdi sašaurina atklāsmi, kuru viņš piedzīvojis.
Lieli ļaudis, gudri ļaudis,
Tie vis daudzi nerunāja,
Tie izvēla valodiņu
Kā no rieksta kodoliņu.
Citēts pēc: Rudīte Raudupe "Dievatziņa vedās un dainās", R., Madris, 2002. g., 265. — 267. lpp.
Keplera mozaīkveida dalījumi
Akrils, zīmulis, papīrs, 51x72 cm
Mēs zinām, ka viss tiecas uz labo, bet lielākā daļa cilvēku meklē labo pārejošās, šķietamās lietās un savu jutekļu apmierinājumā, lai gan neviens to vēl nekad tur nav atradis. Laime rodam tikai Garā. Turklāt vēl, nezināšana un maldi vienmēr ir visu ciešanu avots, taču vislielākie maldi ir domāt, ka cilvēks nav mūžīgi šķīstais, pilnīgais Gars, bet ir, lūk, šis mazais ķermenis, šis kuslais prāts. Maldi ir ikvienas pašmīlas māte. Ja es esmu tikai šis mazais ķermenis, es centīšos saglabāt to, sargāšu to, izrotāšu to, nodarot pāri citiem tādiem pašiem ķermeņiem; es esmu atsevišķi no jums, no visiem citiem cilvēkiem. Bet, tiklīdz rodas šī atsevišķā pastāvēšanas ideja, tā reizē ar to parādās arī jebkurš ļaunums un jebkuras ciešanas. Un palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no šiem maldiem ir dižena lieta, jo tiklīdz viņi sapratīs, ka tie ir maldi, un iepazīs patiesību, tā uzreiz šī zeme kļūs par paradīzi — paradīzi, kuru neaizņems nekādas mašīnas, nekādas materiālistiskas zinības. Tas viss tikai vairo ciešanas, tāpat kā palielinās liesma, kad ugunī pielej eļļu. Ja nav izzināts Gars, tad jebkāda matērijas izzināšana tikai pielej eļļu ugunij, tikai lieku reizi dod cilvēkam iespēju sagrābt to, kas pieder citiem, dzīvot kaitējot citu dzīvei, dod iespēju atņemt dzīvību citiem tā vietā, lai atdotu savu dzīvību par tiem.
Bet vai tas viss ir īstenojams mūsdienu sabiedrībā? Patiesība neloka ceļus sabiedrības priekšā, šai sabiedrībai jāloka ceļi Patiesības priekšā — jāloka ceļi vai jāmirst. Patiesība nevar piemēroties sabiedrībai. Ja tādas augstākās patiesības kā to, kas ir ietvertas bauslī par mīlestību pret tuvāko, par atsacīšanos no jebkādas pašmīlas, sabiedrība nevar īstenot, tad labāk lai šāda sabiedrība iet bojā, labāk lai cilvēki izklīst pa mežiem.
Ir divu veidu vīrišķība: viena pamudina cilvēku kaujā mesties uz ienaidnieka lielgabaliem — tā ir tīģera, vilka, pat skudras vīrišķība. Bet ir cita vīrišķība — garīgā vīrišķība. Būdams Indijā, Maķedonijas Aleksandrs reiz ieraudzījis vārgu sirmgalvi, kas sēdējis uz akmens. Aleksandrs sācis ar viņu runāties, un sirmgalvja teiktais viņam ļoti iepaticies. Viņš aicinājis to sev līdzi. “Nē,” vecais viedais teicis, “man arī šeit ir labi.” — “Es esmu pasaules valdnieks,” sacījis Aleksandrs, un došu Tev visu, ko vien Tu vēlēsies: bagātību, pagodinājumu, visu…” — “Nē, man nekā no tā nevajag, “ atbildējis sirmgalvis. Pretimrunāšanas saniknots, Aleksandrs piedraudējis viņam ar nāvi. Viedais sācis smieties. “Tā ir lielākā no visām muļķībām, ko Tu, valdniek, jebkad esi teicis!” viņš sacījis. “Tu nevari ne nodurt mani ar zobenu, ne sadedzināt ugunī, ne noslīcināt, jo es nekad neesmu dzimis, nekad nemiršu, es esmu visuvarens, visur esošs mūžīgs Gars…”
Citēts pēc: Svami Vivekānanda "Gņāna [džņāna] joga", R., Vieda, 2005., 312. — 313. lpp.
Sakrālās ģeometrijas diagramma
Aicinu uz Sakrālās ģeometrijas jauno rudens lekciju ciklu reizi nedēļā! Pirmo reizi iespējams pieteikties grupas nodarbībām Kurzemē — TUKUMĀ trešdienās no 11:00 — 13:30. Nodarbību sākums — 16. septembrī... LASĪT TĀLĀK
Piecliesmu rats
Akrils, tinte, papīrs, 51x72 cm
"Šo šķietami bezgalīgo Neziņas straumi var šķērsot vienīgi uzticīga svēta vīra sabiedrībā. Šādā klātienē rodas viedums attiecībā par to, uz ko ir vērts tiekties un no kā jāizvairās. Pēc tam parādās tīra vēlme gūt atbrīvi. Tā novirza uz nopietnu izzināšanu. Tad prāts kļūst izsmalcināts, jo šāda izziņa izkliedē prāta ierobežojumus. Rodoties tīram viedumam, cilvēka apziņa nonāk realitātē [tagadnībā]. Tad zūd prāta ierobežojumi un ir tikai ... LASĪT TĀLĀK
Anotācija ar Sakrālu diagrammu
Aicinu uz Sakrālās ģeometrijas grupas nodarbībām RĪGAS centrā reizi nedēļā — katru PIEKTDIENU no plkst. 17:00 — 19:30. Pirmo reizi iespējams pieteikties grupas nodarbībām Zemgalē — JELGAVĀ ceturtdienās no 10:00 — 12:30 ... LASĪT TĀLĀK
Anotācija ar Sakrālu diagrammu
Nodarbību sākums — 2019. g. septembrī. Grupas nodarbības notiks RĪGAS centrā reizi nedēļā — katru PIRMDIENU no plkst. 18:30 — 21:00. Garīgās izziņas ceļa lekciju un nodarbību ietvaros apskatām sekojošas tēmas ... LASĪT TĀLĀK
Šrī vatsa. Bezgalības mezgls. Laimes zīme
"Prieks par visumu un visu, ko tas ietver, ir pasaulīgās eksistences mērķis, bet atsacīšanās no visām vēlmēm ir nosacījums neierobežotam priekam par visu to. Atsacīšanās prasība nav pašatteikšanās vai fiziskas atstatīšanas morāli spaidi, bet gan pilnīga gara atbrīvošana no jebkuras lietu formas iekāres."
Šīs atbrīves noteikumi ir brīvība no egoisma, un tā rezultātā, brīvība no personiskām vēlmēm. Praktiski šī atsacīšanās nozīmē ...LASĪT TĀLĀK
Dodekaedrs Kurzemē
Nedaudz pārspriežot par formu un saturu, šoreiz par formas ietekmi uz telpu, kurā tā atrodas. Raugoties no materiālistiskā pasaules uzskata, saprotams, ka nevar būt nekāda runa par formas "nospiedumiem" jeb seku parādībām apkārtējā vidē. Taču mūsu intuitīvā uztvere saka pavisam kaut ko citu, un patiesa garazinātne vienmēr ir runājusi par Sakrālu telpu, tās veidošanas pamatprincipiem, par formas ietekmi uz cilvēku un apkārtējo vidi. Balstoties dažādās "svētu" vietu veidošanas tradīcijās (Dabas orientēto reliģiju svētnīcas, Kristīgie dievnami, Buddhisma stūpas vai cits), vienmēr ir bijuši kādi neafišēti paņēmieni, kādas zināšanas, lai izveidotu harmonisku, ar cilvēka smalkākajiem uztveres rīkiem sajūgtu un vienotās svārstībās rezonējošu telpu.
Sakrālās telpas veidošanā tiek izmantotas arī tīras formas, kas kādā mums ne līdz galam saprotamā veidā transformē jeb pārvērš apkārtējās vides fonu un piepilda to ar citu, izsmalcinātāku saturu līdzīgi kā sakrālas mūzikas atskaņošana vai svētbilžu aplūkošana, vai citas tamlīdzīgas aktivitātes. Ja mēs gribētu šo telpas pārveidošanas procesu formulēt kādos vispārējās fizikas terminos, tad mēs teiktu, ka ir izmainītas lokālās telpas raksturīgās iezīmes, izmainīta lokālā enerģētika. Un tad pierādījumos balstītās metodes piekritēji prasītu "taustāmās" parametru izmaiņas, bet garīgo realitāšu zinātāji sūtītu "nomērīt" telpas enerģētiskos parametrus, piemēram, dievnamā un tirgus laukumā. Un šī pretstāve ne ar ko nebeigtos, līdzīgi kā tas ir patlaban, kad vieni pierādījumus "neuztver", bet citi "nespēj" parādīt. Taču izmantojot zināmus paņēmienus, mēs tomēr varam noteikt telpas neviendabīguma parametrus ar rīkstniecības metodes palīdzību, kas balstās cilvēka virsspējā (sanskritā - siddhi ) sajust un ar rīkstīšu vai citu taustāmu objektu palīdzību uzrādīt lauka izmaiņas. Zināms, ka lielāku valstu speciālie dienesti ir nodarbojušies ar virssmalko starojumu mēriekārtu radīšanu, taču, cik man zināms, nav sasnieguši ievērojamus rezultātus, vai arī, visdrīzāk, nav zināms par to sasniegšanu, jo arī no dabas zinātņu skatupunkta nav skaidrs, kas rada dažādas tā saukto "smalko enerģiju" formas, un kā tās objektīvi detektēt. Labs piemērs ir Kirī (Curie) laulātais pāris, kas pētīja radioaktīvos materiālus, un faktiski nezināja, ka "spēlējas" ar nāvējošu radioaktīvo starojumu, nezināja kā to noteikt, un pāragri mira no staru slimības zinātnes vārdā.
Autors ar rīkstniecības metodi ir pārbaudījis telpas (skanskritā - ākāša ) izmaiņas jeb transformāciju smalkā starojuma formātā pēc attēlā redzamā dodekaedra uzbūvēšanas un uzstādīšanas konkrētajā vietā. Autors apgalvo, ka telpa ir izmainījusies un izmaiņas iespējams konstatēt dabā, gan ar rīkstniecības paņēmienu, gan arī akustiski. Dodekaedra formas telpiskā režģa norobežotajā zonā ir parādījusies cita enerģija, ko parasti saista ar garīgām aktivitātēm. Tā kā šī "vides objekta" iecere vēl nav pilnībā pabeigta un darbs pie tās tiks turpināts arī šogad, tad, acīmredzot, 2019. gada rudenī arī šajā interneta vietnē varētu parādīties papildus informācija.
Autors aicina patiesus interesentus apmeklēt dodekaedru dabā un pārliecināties par tā ietekmi vai ne-ietekmi uz sevi! Apmeklējumam lūdzu rakstīt uz e — pastu info@sakralageometrija.lv vai arī uz Facebook "Sakrālā ģeometrija" PM šeit
Festivāla lekcijā pārrunāsim un padomāsim kopā, kāpēc visos laikos dažādās garīgajās tradīcijās ir bijis nepieciešams radīt svētbildes, jantras, mandalas, sakrālas diagrammas un grafiskus simbolus? Kas ir sakrālā tempļu arhitektūra un sakrālās mākslas vispār? Kāds ir to virsuzdevums? Mana īsā atbilde ir: tas ir varens rīks mūsu apziņas sajūgšanai ar Augstāko, ar Vienesamību, ar Galīgo Realitāti jeb sauciet to kā gribat.
Karls Gustavs Jungs ir teicis: “Kad dvēsele uztver simbolu, tā paceļas līdz priekšstatam, kas atrodas viņpus saprāta spējām to satvert.”
Studējot ezoteriku un vieduma mīlestību jeb filosofiju, nereti nonākam līdz jau zināmo jēdzienu robežai vai asociāciju trūkumam neziņas dēļ. Man ļoti noderēja abstraktā ģeometriskā domāšana, abstraktās diagrammas un simboli, kas palīdzēja aptvert un radīt jaunus jēdzienus, sajūgt apziņu ar kaut ko, kas stāv pāri ikdienībai un izskaidro citādi grūti uztveramos garīgās slepenzinātnes jēdzienus.
Antroposofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners teicis tā: “Es sevi novedu līdz izpratnei attiecībā par gaišredzības procesu galvenokārt caur sintētisko ģeometriju. Tas, protams, nenozīmē, ka katrs, kas studējis projektīvo ģeometriju ir gaišredzīgs, bet gan, ka caur to var iegūt skaidrību par garīgās uztveres procesu.”
Sakrālā ģeometrija, visupirms, ir domāšanas mācība, tās fokuss ir cilvēka mentālais plāns. Kosmiskā apziņa (mahāts) šajā plānā atstāj nospiedumus, kurus nonesot savā apziņā, mēs varam tuvoties visu garīgo mācību un disciplīnu augstākajam punktam- apziņas paplašināšanai jeb apgaismībai, kas ir cilvēciskā ceļa galamērķis. Ar Sakrālās ģeometrijas atslēgu ieslēgta mentāla apzinātība (tagadnība) ļauj atvērt durvis uz Buddhi principu garīgajā cilvēkā (viedumu) un caur to - uz Apgaismību.
Lekcijā festivālā #MaināmPasauli ieskicēšu vispārējas pamatnostādnes un dažus galvenos principus, kurus izmantoju Sakrālās ģeometrijas lekcijās ikviena cilvēka pašizaugsmei un garīgai attīstībai. Vairāk par lekcijas laiku, vietu un pašu festivālu skaties šeit:
Dinamisko kvadrātu diagramma
"Viss, kas jādara, ir jāvēro. Un šī vērošana ir mīlestības darbība. Vērošana nojauc visus šķēršļus. Vērošana mūs cieši satuvina ar dzīvi… Svarīgi ir nevis mācīties, bet redzēt un klausīties. Un pēc šīs vērošanas un klausīšanās, jūs ieraudzīsiet, ka visa atdalījums starp vērotāju un vērojamo izbeidzas.
Ja Tu vari redzēt, Tev nekas cits nav jādara. Prāts pats sevi iztukšo no visa satura, no katra ierosinājuma, no katras varbūtības, no katras iespējas. Prāts ir pilnīgi aktīvs — un tukšs… Tādā gadījumā tā ir milzīga revolūcija, visas Tavas darbības piedzīvo radikālas izmaiņas. Tu esi pilnīgs veselums."
Tulkots un citēts pēc: Selby, John. Seven Masters, one path. Meditation Secrets from the World's Greatest Teachers. 2003
Svāmi Vivekānandas komentārs šai sūtrai. "Kad jogs sasniedzis šādu atšķiršanas spēju, parādās visi iepriekšējā nodaļā minētie spēki, bet patiess jogs tos visus atraida. Viņā iekļūst īpaša zināšana, īpaša gaisma, ko sauc par Dharma Megha - tikumu mākoni. Tas piemita visiem pasaules lielajiem vēsturiskajiem praviešiem. Visu zināšanu pamatu viņi atrada paši sevī. Patiesība viņiem kļuva reāla. Miers un klusums, un pilnīga skaidrība kļuva par viņu pašu dabu pēc tam, kad viņi bija atteikušies no visu šo spēku radītās iedomības."
Citēts pēc: Svāmi Vivekānanda (Swami Vivekananda) "Rādža joga" (Raja Yoga), pirmpublicējums 1896. Paša Pataņdžali dzīves laiks aptuveni tiek datēts ap mūsu ēras miju.
Cilvēka personība ir vēlmju izpausmes vieta, to mezglpunkts. Vēlmju daba pārsvarā ir zemas hierarhijas — astralitātes —, izpausme, taču cilvēks var būt arī augstāku plānu, bet tomēr vēl aizvien vēlmju nesējs un paudējs. Šīs augstākās vēlmes iespiežas mūsos kā tādi fotofiksēti mirkļi no šķituma pasaules — ne labi, ne slikti; mirkļi bez kāda īpaša labuma jeb pievienotas vērtības. Vēlmju daba ir nepārtrauktu alku uzturēšana. Tiklīdz viena alka ir sasniegta, tā uzreiz jau nākamajā mirklī iepriekšējās vietā nāk nākamā, un tā līdz kapa malai. Tā cilvēki nodzīvo "skaistas" vēlmju dzīves, nekad nepagūstot pabūt paši, bet ir tikai ārēju vēlmju noteikti. Tukšas dzīves ...
Taču var būt arī cita pieeja — ik mirkļa vēlmju dabas vērojums. Savas personības vērojums un tad — celšanās uz patības līmeņiem ar mūžīgajiem jautājumiem: "Kas ir Tas, kas vēro vēlmju dabas izpausmi personībā?" Tas ir pirmais solis uz izpratni par to, ka bez vēlmju un iedomu dabas ir kāda augstāka, tālāka un, iespējams, patiesāka realitāte. Kā tad tai tuvoties? Tāpat kā meditācijā, it kā no malas vērojot personīgās domas vai apziņas straumi, līdz tā pamazām beidzas un izšķīst, tāpat arī ir iespējama vēlmju dabas izšķīdināšana gan vērojumā, gan arī kādā rīcībā. Un rīcība šeit ir nevis neprātīga ik mirkļa vēlmju uzplaiksnījumu realizācija, bet gan to sadedzināšana mentālajā "ugunskurā" līdzīgi kā pērnās lapas pavasara lielās tīrīšanas sārtos. Kamēr lapas netiek savāktas (kontrolētas) un transformētas ugunī, tās vienmēr būs vēja dzenātas pa pagalmu (dzīvi) turpu un šurpu.
Attīrot savu dzīvi no vēlmēm, tās transformējot, ir līdzīgi kā ar sauso lapu nokopšanu pavasarī: sākumā tas šķiet nepaveicams darbs, taču, ķeroties tam klāt, Tu atklāj, ka lietas sāk virzīties un vairs nav visu laiku no jauna jāiznīcina jau "savākto vēlmju lapas". Tā ir ikdienas un ik mirkļa prakse. Atšķiršana, spēja ieraudzīt vēlmju dabu, un ieraudzīt arī to, kur jau sāk spraukties ārā jaunie, tīrie pavasara asni. Tie asni, kuru iedaba un cēlonis ir augstāki plāni par kāma rūpu (vēlmju ķermeni) un zemāko mentālo plānu.
Protams, ka cilvēkam ir jārealizē viņa iegultās Dvēseles programmas jeb Logosa straume ar pārlaicīgā materializāciju, un šeit galvenais ir atšķirt, kas nāk no personības "Es" apziņas vēlmēm, un, kas nāk no kosmiskās apziņas cēlonības. Nav cita ceļa kā vienīgi izdedzināt šos pavasara vēlmju ugunskurus, lai individuālajā apziņā atbrīvotu vietu Augstākā izpausmei. Un nav arī nekādu "manuāļu" jeb instrukciju kā vienīgi paša atšķiršana. Jebkuri padomdevēji, izņemot savu Dvēseli un Patību jeb Garu, ir nekompetenti! Patiesi "nav skolotāju, nav guru, nav mācītāju", bet ir tikai Tava augstākā Patība, kas ir Tavs skolotājs, Tavs guru, Tavs mācītājs. Tas ir vienīgais patiesais padomdevējs, lai varētu atbrīvoties no vēlmju atkarības. Lai svētīgi deg vēlmju attīrīšanās ugunskuri! 04.04.2018. M.K.R.
Jauns gads ir sācies, un, kā jau vienmēr, tikai no Tevis paša būs atkarīgs tas, kāds tas būs! Ir jauki un mīļi lūgt svētību kaut kur ārpusē, taču aicinām pārdomāt un izprast, ka patiesā laime un svētība mīt mūsos pašos, — tajā, kā dzīvojam, ko domājam un ko ceram! Ar šādu pašfokusēšanos var sasniegt neiedomājami vairāk kā tikai ar ārpasaules iespaidu krāšanu. Nav iespējams nofiksēt fotogrāfijās visus mūžīgi mainīgās dabas skaistos skatus, bet var "zināt" tos sevī, nest sevī ideju par kosmiskās dabas daili. Un tad arī var teikt: "Tu esi zinošs un sasniedzošs".
Mēs esam norūpējušies par neaizsargātiem, par cilvēkiem (nevis dzīvniekiem), kas ir pastāvīgā nomāktībā un laicīgās dzīves materiālā trūkumā, un līdz ar to arī gara dzīves tumsībā (jo nav laika apcerei)! Laba doma ir palīdzēt tieši šādiem ļaudīm, kas ir sirds nomāktībā un gara gaismas neziņā! Ej un nes gaismu būdiņās, ne tikai pilīs! Nes gaismu tiem, kas nespēj to degt paši dēļ sveču neesamības! Ja pilīs logi tumši, tad tā ir tikai pašu neizdarība! Ej un izplati ziņu par tiem Skolotājiem, kas rūpējas, lai siltums būtu visiem, un arī tāda pārticība, kas nodrošina iespēju attīstīt savu dvēseli svētīgās gara praksēs. Dvēseles pilnveidošana ir galvenais uzdevums — lai pirms aiziešanas transcendentālā pralaijā (fiziskā nozīmē: izšķīšanā), Pūruša būtu vienmēr augošs, izzinošs, attīstošs.
Dzīvās dzīves mācība ir uztvert un pieņemt ar Tevi notiekošo kā skaistu kosmiskās spēles izpausmi! Visums spēlē katrā dvēselē tieši tai nozīmīgo, taču reti kura dvēsele spēj atsaukties "Lielajam režisoram". Ja personība ir aklredzoša, tad nav iespējams tas krāšņais piedzīvojums, ko dēvējam par dzīvi! Tādēļ dvēseles aiziet tikpat nepieredzējušas kā atnākušas, un šķitums ir izpaudies bezjēdzīgi. Resursi ir iztērēti, planēta lietota, ķermenis nolietots vēl vairāk, un no kosmosa evolūcijas skatupunkta tas ir bijis bezjēdzīgs patēriņš!
Svētīti tie, kas ir pieredzēs, kuras atstāj nospiedumus dvēselēs! Tad kosmiskās evolūcijas stāsts ir piepildīts ar pilnvērtīga ēnu teātra baudīšanu, un tikai Tu pats esi noteicis, kas būs Tavas "lugas" autors un kas — inscenētājs. Vedās (upanišadās) vienmēr ir runāts par "svētlaimīgu baudīšanu" — tas nozīmē ar personības acīm redzēt un ar apziņu saprast to, ko Galīgās realitātes stāsts gribēja atstāt kā nospiedumu Tavā izrādē; kas vēl ir pietrūcis Tavai dvēselei, lai tā pavērtos pilna zieda plaukumam, lai viss lotoss atspīdētu apgaismības spozmē! Lai top atplaukšana apziņas pilnībā! 17.01.2018. M.K.R.
Laižoties lejup blīvumā, daudzas garīgās vērtības pazūd jeb "nobremzējas", aizķeroties aiz blīvās matērijas daļiņām. Līdz ar to tikai neliela daļa no garīgajām idejām jeb, pareizāk sakot, mūžīgajām patiesībām nonāk līdz cilvēcei. Tomēr neskatoties uz to, ir pilnīgi pietiekams daudzums šī smalkā materiāla, kas nodrošina cilvēka dvēseles sajūgumu ar augstākiem (Tēva- Mātes) plāniem vai arī Logosiem, ja sekojam ezoteriskās terminoloģijas tradīcijām Rietumos. Smalkais materiāls (Absolūta jeb Gara ideju manifestācija) ir uztverams ikkatram, meditējams ikkatram, apcerams ikkatram. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jākāpj augšup- atpakaļ uz smalkāko, kurpretim garam (jeb šajā gadījumā Visuma apziņai) ir jākāpj lejup! Tāda dažādu virzienu plūsma, kur centīgākie (no abām pusēm) var paskriet viens otram garām... Tieši tāpēc jāatkārto mūžsenais teiciens: "Neko pāri mēram", kas piemērojams arī tiecībai augšup un lejup! Mēs augsti turam tos, kas spēj augsti pakāpties, taču izsakām tādu kā brīdinājumu: "Neizlēkt no sava braucošā vilciena, pirms tas pienācis stacijā un apstājies!" Nav jau arī tik daudz tādu, kas tiecas augšup, tāpēc, patiesi, svarīga ir veselīgas garīgās ekoloģijas, garīgā sajūguma nodrošināšana.
Ja kāda mācība lieto terminu "kalpošana", tad tas paredz kalpa- kunga attiecības, kas mums nav pieņemamas, iepretim Mācekļa- Skolotāja attiecībām, kas, mūsuprāt, ir cēlas un harmoniskas. Māceklim, atšķirībā no kalpa, vienmēr ir brīvā griba pārtraukt skološanos un virzīties pa savu ceļu. Tātad, nevis kalpošana kā paverdzināšana, bet gan dvēseles brīvas gribas akts kā skaista, harmoniska un patstāvīga izvēle, kas ved pa pacelšanās taku.
Ziemas laiks ziemeļu puslodē un ziemeļu valstīs ir tas brīnumu laiks, kas jau izsenis daudzināts mutvārdu tradīcijā un smalkākos sacerējumos. Brīnumu laiks tāpēc, ka tik tiešām pacelšanās uz augšu un tuvošanās smalkākām pasaulēm nāk vieglāk kā ārējas spozmes un karstuma laikos vasarā. Ziemas saulgriežu mistērija bija, ir un būs Gara zemākās nokāpšanas brīdis, un vienalga, vai to dēvēs par Dievu, Ātmanu vai citos modernākos terminos, ideja paliks tā pati. Šajā laikā tumsā nāk gaismas stars, ko spēcīgākas un drosmīgākas dvēseles sauc par "Melno staru" tumsā, kas pāršķeļ neziņas un līdz ar to izrietošo skumju pasauli un izšķiļ gara gaismu! Lai svētīga atmirdzēšana ziemas saulgriežu laikā! 11.12.2017. M.K.R.
Strauji mainoties situācijām, mēs dažkārt aizmirstam galvenās lietas- kāpēc mēs esam šajā pasaulē un kā šo pasauli padarīt labāku, nest tajā vairāk gaismas un izsmalcinātības, jo prastais raupjums, patiesi, šeit ir gana daudz. Tad kā darīt labāk? Pirmais likums- vienmēr sāc ar sevi, ar savu pašattīrīšanos, savu izaugsmi, savu tiecību! Tikai pēc tam sākam meklēt "skabargas citu acīs" kā teicis kāds vieds Skolotājs, ko Eiropiešiem jau nu vajadzētu zināt! Un te būtu noderīgs skats no malas, ar kā palīdzību varētu izvērtēt pašsasniegto un to līmeni, kuru jau piedāvājam citiem. Pašizpēte vieduma ceļā ir, patiesi, vērtīga.
Kā tad sasniegt "skatu no malas"? Būtu lietderīgi "apgādāties" ar savu garīgo vadītāju, kas vienmēr var dot savu padomu, savu redzējumu, lai mēs neieslīgtu savā paša provinciālismā, kur ir tikai viena un plakana patiesība. Gara izziņas takā būtisks ir dziļums- tādā tiešā nozīmē kā pāreja no 2D (divdimensionalitātes jeb plaknes) uz 3D, un arī garīgā redzējuma dziļums, ko mēs nereti nejūtam, jo esam par sekliem un nespējam tvert dēļ apkārt esošā blīvuma. Kā sasniegt smalkāku redzējumu- te nebūs vienkāršas un plakanas atbildes, bet būtiski ir būt nemitīgā augsmē, nesastingumā un garīgā kustībā, jo tas ir zināms pamats un atslēga, kas ļauj paraudzīties uz konvencionālajām lietām no pilnīgi jauna skatupunkta, no ākāšas citas dimensijas. Tas ir līdzīgi kā zemē atrast kādu senu dārgumu, kad vējš jau notrausis smilšu kārtas lielumu, un mēs ieraugām kāda veseluma vēl pavisam maz atsegtu daļu. Tad, kad Tu sāc mērķtiecīgi rakt jeb attīrīt atradumu no nosedzošajām sanesu kārtām, Tu ieraugi šo lietu tās patiesajā veidolā no pilnīgi cita rakursa kā iesākumā. Tā mēs gūstam priekšstatus par kaut ko, kas līdz kādam brīdim mūsu uztverei un apziņai ir bijis pilnīgi slēgts. Šis jaunais redzējums jau nav nekas tik neparasts, mēs vienkārši izmantojam izpētes, izziņas metodi, kas vēlāk kļūst pašsaprotama un pielietojama ikdienā jebkādā veidā. Taču, ja neskatām lietas no kāda jauna rakursa, var šķist, ka nekas nav mainījies, un mūsu izziņa saglabājas "plakana".
Tā Skolotāji sniedz kādu jaunu leņķi, kas par ierasto lietu nes pilnīgi jaunas ziņas. Gara Skolotāju galvenais uzdevums ir pavērt apvāršņus uz lietām (idejām, realitātēm), par kurām vispār neviens laika biedrs neko nav dzirdējis. Tās tad jau ir lielās gara pasauļu dotās atklāsmes, ko iespējams uztvert katram, bet izprast tikai daļēji, jo pasaulē vēl nepastāv pilnīga skaidrojuma. Laika ass pagriezieni, kas, idejām ļaujot nedaudz "nostāvēties", dāvā iespēju izprast ideju būtību, to dziļāko jēgu un, svarīgākais: kā ar tām padarīt pasauli labāku! Viens no būtiskajiem kritērijiem ir tas, ka gara zinātņu ceļā ieviestajām mācībām apkārtējā pasaule ir jāpadara skaistāka un labāka. Taču pirms tam, iespējams, ir nepieciešama veco doktrīnu un aprobežoto uzskatu aizmešana mēslainē. Tas ir Šivas vai Pērkona attīrīšanas darbs, kas dod lauku jauniem sējumiem, jauniem gara asniem. Vienmēr paliks spēkā izteiciens: "Nav nekā jauna šajā pasaulē", jo viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Laiku pa laikam, ir jānotiek paradigmu maiņai, mēs nevaram apmierināties ar jau sasniegto, nepieciešams jauns skatupunkts. Bet pēdējais teikums nesaka, ka ir arī jauns izpētes objekts! Stāsts ir par metodes stiprināšanu, gara studiju neierūsēšanu, domāšanas un apziņas asumu, vēlmi izzināt, nebaidoties no negaidītiem un pretrunīgiem atklājumiem. Tā 19. un 20. gadsimta Rietumu ezoterikā ienāca daudz jauna (Blavatska, Beilija, u.c.), bet būtībā tika rakstīts par mūžsenajām tēmām, tikai no cita, atjaunināta skatupunkta. Šis savādākais redzējums, protams, tracināja līdzgaitniekus un laikabiedrus, un tas ir tikai šis pats mūžīgais uzdevums- neļauties sastingušiem priekšstatiem.
Jaunajiem gara zinātņu atklājumiem ir jāatrisina tas pats senais un vienīgais uzdevums: "Kas es esmu?" Kas ir cilvēks? Kāda ir cilvēces loma tuvākajā izplatījuma daļā? Kā un vai cilvēce var palīdzēt citām apzinīgām būtnēm gan blīvumā, gan smalkumā? Kā izsmalcināt savu apziņu, un kā padarīt to noderīgu savas apkārtnes uzlabošanā? Lai saslēgumi top svētīgi! 20.10.2017. M.K.R.
Garīgo saišu analoģija ir stīgas, kas vieno divus punktus ar vienādu vibrāciju, jeb saite, kas divus punktus telpā (ākāšā) saista ar vienu rezonansi. Saites starp Skolotāju un sekotāju, kas svārstās ar vienu frekvenci, domā vienu domu, ir piepildīti ar vienām idejām. Tā ir garīga saskaņa, garīga sadraudzība. Tā arī ir gara zinātņu pārnese no viena punkta uz otru; garīga dalīšanās, lai ākāša kļūtu labāka, smalkāka utt. Kā notiek šo stīgu izveide un vēlāk sekojošās stīgu svārstības, ir liela mistērija. Atceraties, ka stīgas novilkšanai ir nepieciešami divi punkti. Tas nozīmē, ka ne tikai raidītājam jābūt mūžīgi izstarojošam, bet arī sekotājam jābūt "saspringtam" un uztverošam. Vai sajūtat mistēriju, kad sākam iesvārstīt kāda instrumenta stīgas un telpa sāk pildīties liegām skaņām, un kad atveras vārti uz transcendenci? Līdzīgi arī ar vārdu nodošanu no smalkākiem plāniem! Vai sajūtat kā vārds sāk "nākt", svārstīt otru punktu, nolaisties blīvumā un izplatīties stīgas otrā galā? Tā ir saskaņas, pārneses un kopskaņas mistērija, ko jāizprot, ja vēlamies iet tālāk. Tāpat kā katrs tiecīgais apzinīgi izvēlas, ko klausīties savā tiešā tuvumā, tāpat arī katram ir dota iespēja sadzirdēt no attāluma, ja vien viņš būs gatavs. Gatavs nozīmē- tīrs, tiecīgs, meklējošs, atšķirošs, svētīts ar Mūžīgās klātesamības klātbūtni. Un tikai viņš pats to pilnībā nodrošina un realizē ar savu gribu, un neviens cits! To advaita vēdantā dēvē par "To" jeb Patību- pilnīgu gara klātbūtni indivīda ķermenī. Patība vibrē cauraužot kā mūžīgs "Aum" tonis, ko nevar sadzirdēt ar fizisko aparātu- ausi, bet var uztvert caur Patību kā "sfēru mūziku" jeb stīgas harmonisku rezonansi.
Jautājums ir par to, ar kādām stīgām mēs katrs esam saistīti, un kādos šķitumos mītam. Katrs var, un tiecīgajam ir nepieciešams, izveidot saskaņu ar kādu no septiņiem lielajiem ašramiem (garīgajām grupām), kas pieejami ikkatrai dvēselei inkarnācijā. Katrs no šiem ašramiem atšķiras ar vibrāciju un nokrāsu, tā iezīmējot vēl pēdējo dvaitu (dualitāti) pirms advaitas (nedualitātes) sasniegšanas- apgaismības jeb patiesas garīgās atvēršanās.
Svarīgi kopt garīgo tīrību jeb gara higiēnu, lai ziņas būtu pēc iespējas tīrākas un nepiesārņotas ar kādiem virstoņiem vai blakus skaņu trokšņiem. Gara tīrība nodrošina dompārneses tīrību, kas ir lielisks rīks katra tiecīgā un praktizējošā arsenālā. Tiešā saite, ko izbūvēt var ikkatrs! Tālākais arī tikai katra paša rokās- kā sasniegumu noturēt "dzīvu".
Galīgā Patiesība jeb Galīgā Realitāte ir ļoti sarežģītas tēmas, taču laiku pa laikam par tām ir jārunā, jo patiesi pastāv mūžīgi nemainīgā, svētsvinīgā un klusējošā vienesamība, kur viss ir TAS ! Ar laicīgu vārdu, teikumu vai pārdomu palīdzību ieskicēt To Realitāti ir gandrīz neiespējami, bet tā ir piedzīvojama indivīda iegremdēšanās laikā pašizziņā, ko dēvējam par apceri vai meditāciju. Protams, ka runājam par briedumu sasnieguša tiecīgā meditatīviem stāvokļiem bez jebkādām ārēji noteiktu objektu vīzijām un ietekmēm. Kad paliek tikai tumsa, izšķīšanas galējā fāze, tad "uzliesmo" tā realitāte, par kuru runājam. Visu formu ne-dažādība, visu ideju tāpatība, visu apzinīgo būtņu identiskums. Tā realitāte ir skaista pāreja jeb, precīzāk, pārlece citā stāvoklī, kur nepastāv mūžīgi mainīgo lietu daba. Tā ir pārlece uz Mūžīgo Svētlaimi, kuru apjēgt palīdz vienīgi vieduma studijas, vieduma meklējumi šajā blīvajā realitātē. Jo Tev ir jābūt sagatavotam, Tev ir jābūt gan bruņotam ar spējām, gan arī gatavam šīs spējas pielietot, ... lai no tām atbrīvotos pavisam! Un tā bez gala... To saprot, kad izprot pirmo tukšuma sasniegšanas brīdi. Par to tad citu reizi! Svētīti esat pārlaicīgajā un bezformīgajā! 29.09.2017. M.K.R.
Sakrālās ģeometrijas un ezoteriskās filosofijas lekcijas un nodarbības atsāksies septembra pirmajā nedēļā! Jauniem un patiesiem interesentiem ir iespēja pievienoties tikai jaunākajai, jau esošajai otrdienas grupai, kurā studijas notika no aprīļa līdz jūnijam! Par apskatāmajām tēmām vairāk skaties šeit
Pirmā nodarbība jauniem interesentiem otrdien, 05. septembrī!
Garīgā koncentrācijā uz mērķi sasniegt apgaismību šķēršļu ir vairāk kā jebkurā citā nodarbē ar ko jāsaskaras cilvēkam, jo tā ir pārcilvēcisku spēju sasniegšana. Tātad pāri visam, kas jel kad bijis, kas ir un kas būs. Tā ir robežu pārkāpšana, nostāšanās uz "naža asmens"- tieši tik asa un šaura ir taka, kas ved uz apgaismību un pašrealizācijas sasniegšanu. Žiletes asmens ir lieliska līdzība, kas jau kopš upanišadu laikmeta raksturo to, cik grūti tas ir, un ar kādu absolūta līdzsvara izjūtu ir jābūt apveltītam šī ceļa gājējam. Patiesi, kā tam virves staigātājam pār bezdibeni, kur viena kļūda- nāve! Tas ir bezkompromisu ceļš! Te nav vietas tādām mazdūšības izpausmēm kā "vēlāk, vieglāk, gan jau" vai tamlīdzīgām, jo kā gan sasniegt augstāko virsotni ar pusdarītiem darbiem un pussagatavotību? Nekā! Tas ir kā nāve nosalstot alpīnistu takas malā ceļā uz Himalaju augstāko virsotni. Tu nevari paveikt augstāko darbu, ja neesi galējā izmainītas apziņas un garīgās gribas sasprindzinātības un koncentrācijas stāvoklī. Tajā brīdī arī viss notiek it kā neviļus, it kā pašsaprotami, un iepriekšējam vairs nav būtiskas nozīmes. Būtiski ir dzīvot un esmot tagadnē, būt bezkompromisa stāvoklī tagad!
Nevar ar vienu roku slepkavot, bet ar otru tiesāt citus noziedzniekus, jo Tu pats esi pakarams... Bezkompromiss ir, vispirms, atteikšanās! Atteikšanās no jebkāda veida puspatiesībām, maldiem un izsmalcinātiem sevis maldināšanas ieradumiem! Precīzāk: atteikšanās no nebūšanas tam, kas Tu esi; "tat tvam asi " [8] (skr. "Tas Tu esi")! Un Tu neesi nekas cits kā Galīgās Realitātes absolūta izpausme- Gars. "Tas Tu esi"- ir visa ideja trīs vārdos, taču bezkompromisa formā, bārdas naža asumā.
Visgrūtāk formulējamās lietas savā dziļākajā būtībā ir ārkārtīgi vienkāršas! Tur nav nekā sarežģīta, ja Tu to izproti, izproti kā vienu "klikšķi", vienu acumirklīgu saslēgumu ar lielo Mūžīgo Klātesamību, kas vienmēr Tevī ir bijusi, un ap kuru Tu mūžos esi maldījies riņķī kā līdzībā ar trim priedēm! Vienā ziņā tas ir infantili, bet mēs visi esam bērni šī vārda patiesās bērnišķības nozīmē, jo negribam neko citu kā tikai "paspēlēties", un pārējais jau kaut kad pēc tam. Un tad mēs augam, un vienubrīd vairs nespēlējam bērnu rotaļas, bet vēl daudz infantilākas, muļķīgākas un rafinētākas pieaugušo rotaļas, ko lepni dēvējam par "lielo patieso dzīvi", taču tā ir vislielākā līlā (skr. "spēle")! Un viss šeit teiktais ir tikai ar vienu mērķi- izbeigt pašizgudrotas spēles un patiesi pievērsties dzīvei kāda tā ir, ar tās galvenā uzdevuma apzināšanos. Patiesa nodošanās, bezkompromisa rīcība, garīga aktivitāte, ir tie paņēmieni, kas noved pie uzdevuma apjēgšanas vispirms, un pēc tam pie tā izpildes.
"Vēlāk, rīt, aizparīt..." ir vārdi, ko zemākā personība nemitīgi čukst ausī, kad sākam runāt un domāt par galveno uzdevumu. Pēc stundas, pēc tam, nu tad- kaut kad! Un tā arī nodzīvojam savu fizisko laiku šeit, un aizejot paliek tā skāņā tukšuma sajūta un mūsu ķermeņa izvadītāji bēru ceremonijā... Un nekas vairāk! Atkaldzimšana, lai tajā nāktu priekšā kārtējā neapzinātā, pusapzinātā vai arī tiecīgā bezkompromisu esamība. Tad izmantosim mūsu iespēju jau šajā eksistencē, apzināsimies galveno un realizēsim šo uzdevumu! "Tas Tu esi", to Tu vari (izdarīt, paveikt, sasniegt) sev vien zināmā veidā! Tāpēc veids un forma šeit netiek dots- Tu to zini pats! Izzini savu veidu: kā! Svētīti esat! 27.08.2017. M.K.R.
Klusēšanā ir svētība, klusumā ir patiesa svētība, jo tad tu Pats sarunājies ar sevi Pašu klusumā- bez vārdiem, bez formām, t.i., arūpā (bezformā). Klusums izšķīdina visu lieko, liekās lietas- putas un sārņus-, atstādams tik tīras idejas. Idejas par Zelta upi- Patiesības straumi, kas plūst mūžīgi Mūžīgās Klātesamības lieciniekiem. Jo mēs esam mūžība, un mēs esam klātesamība! Tajā brīdī, kad to apzināmies, tad esam vienkārši neduāli klātesoši.
Upe ceļā uz jūru vai okeānu grauž savu gultni aizvien dziļāk un dziļāk līdzīgi kā vecums sejā iegravē rievas un grumbas. Jo dziļākas gultnes, jo vairāk pieredžu, vairāk "ūdeņu aiztecējis", tātad ir spēja dziļāk redzēt parādību būtību. Kalnu aizās tekošie strauti miljoniem gadu ir grauzušies aizvien dziļāk akmenī, lai sasniegtu dzelmi- "jūras līmeni" un tā savā tecējumā izlīdzinātos ar citām straumēm, saplūstot vienā neduālā jūrā, kur vairs nav individuālā, bet ir tikai viens vienots veseluma okeāns! Tāpat ar cilvēka personības ceļu šai saulē: jo tuvāk viņš tiek gultnei jeb būtībai, jo ātrāk viņš izlīdzinās, kļūdams vienots ar veselo, t.i., pazaudē savu individualitātes šķitumu.
Jaunas upes ir seklas; it kā ūdens daudz, taču tas ir duļķains, raudams sev līdz visu virspusē esošo- visas seklās nogulsnes. Vai mums patīk duļķainās upes vai labāk meklējam veldzi pie skaidriem un dziļiem ūdeņiem tāpat kā pie dziļiem cilvēkiem, dziļiem Skolotājiem? Viņi ir pieredzējuši palus un sanesu plūdus, un tagad ir rāmi un skaidri, un var būt bezgala dziļi kā Norvēģijas fjordi. Dzīves vētras pieredzējuša cilvēka seja ir pieredzes vagu vagām izvagota, bet acīs ir dziļums- tas pats rāmais zinātāja miers un apskaidrība. Acis dzīvi un dziļi mirdz tam, kas sasniedzis dzelmi, gnostiķu Bythos (dziļumu, tēvu, pirmsākumu), respektīvi, sasniedzis, izpratni par Cēloni. Un ir arī cits mirdzums, kas nāk no nevaldītas straumes, kas rauj līdz virspuses dubļus; arī šis mirdzums acīs ir sava laika liecinieks, taču paliem piemīt īpašība apsīkt, kurpretim dziļajās gravās ūdens būs vienmēr dzidrs un skaidrs. Lai katrs sasniedzam šo upes rāmi daiļo skaidrību!
Strauja, strauja upe tecēj'
Gar brālīša namdurvīm,
Nedrīkstēju pāri jāti
Baidās manis kumeliņš!
Kumeļš te jāsaprot kā Gara un Dvēseles nesējs- augums, kas ir abu augstāko savaldīts un nemetas mutuļojošā straumē, kura var ķermeni neatgriezeniski pazudināt. Rāms, t.i., savaldīts augums ir apdomīgs un atradīs dzidru un drošu upes šķērsošanas vietu. Upes otrs krasts tad ir kā apskaidrības zeme, kuru sasniedzam vien tad, kad precīzi apzināmies pareizo veidu un ceļu kā šķērsot straumi. Līdzībā viss ir pateikts, un viss ir pateikts līdzībās! Ej un dari, lai top! 20.08.2017. M.K.R.
Atkārtojums 18. augustā un 20. augustā!
Mūžīgās Klātbūtnes liecinieki, kā mēs apzināmies mūžīgo, pārlaicīgo- to, kas pastāv smalkumā, kam nav robežu, kam nav šķēršļu, kam nav ierobežojumu laiktelpā? Lietas, kas atrodas ārpus, virspus, kas nav iesaistītas blīvajā šķitumā? Cilvēka kontekstā mēs runājam par dvēseli un garu, bet makrokosma kontekstā arī var runāt par ko augstāku- Pasaules Dvēseli, ko Platons dēvēja par Anima Mundi, bet āriji par Brahmanu, kas caurauž visu (arī blīvās lietas), ir to būtība, un ir cēlonis šai blīvajai pasaulei kā izpaustām sekām. "Ko sēsi, to pļausi", saka paruna. Tad vajadzētu izprast un pārliecināties (nevis noticēt), ka ir kāds cēlonis tām lietām, kuras "pļaujam" blīvajā plānā, ka ir kas vairāk par ražu- pašas ražas Radītājs (sējējs)! Tā pamazām, virzoties atpakaļ uz pirmcēloni, var nonākt līdz lietu ierosinātājiem jeb smalkajiem pirmcēloņiem. Tos agrākās dabas vērstās ticību sistēmās dēvēja par dabas gariem un tml. Taču tiktāl tas ir tikai formas jautājums, tomēr ikkatram svarīgi apzināties, ka ir kāds "pirmskulptors, pirmtēlnieks"- tas, kas rada pirmo uzmetumu, pirmo skici. Šī apzināšanās un izpratne cilvēkam ļauj kļūt gudrākam un viedākam bez citu palīdzības, jo Tu beidzot pats sāc domāt, un tas ir izpratnes pamats. Nevis ārpus Tevis kāds saka, raksta vai sludina, bet Tu Pats jeb Tava viedā būtība sāk apzināties cēloņu- seku likuma diženumu un pilnīgu universālumu jebkuru lietu sakarā. Gan ārējā, gan iekšējā Kosmosa (sengrieķu kosmoss- "greznojums, rotājums") cēlonis ir tas pats pirmskulptors, ko dažādās tradīcijās devē dažādos vārdos. Latviešu valodā no āriju Debesu dievības nosaukuma vienotās saknes saglabātais "Dievs" (skr.Djaus Pitā jeb protoindoeiropiešu Djēus ) ir labs nosaukums Pirmcēlonim, Pirmradītājam.
Dievs (Pirmcēlonis) darbojas kādā ārkārtīgi smalkā plānā nevis kā kāda antropomorfa būtne vai matērijas "mākonītis" un ir Kosmosa apziņa- nemateriāla ideja par pašu Kosmosu un visu, kas tajā atrodas: par cilvēkiem, par citām sevi apzinošām būtnēm, par viņu mājokļiem (ķermeņiem un planētām), zvaigznēm (saulēm) kā Logosa atdzīvinošajiem principiem, par galaktikām kā vēl augstāka kārtas Logosiem. Un tā aizvien augstākas un augstākas hierarhijas līdz nonākam līdz pilnīgam un galīgam Pirmcēlonim visam augstākminētajam.
Par garīgu briedumu sauc stāvokli, kad zina kāpēc lietas ir, nevis konstatē sekas- lietu pastāvēšanu (runa ir arī par nemateriālajām lietām- idejām). Kad zini "kāpēc", tad ir daudz mazsvarīgāk zināt "kas"un "kā", tad vairs nav ārējo formu (skr.rūpa) līmeņu neziņas, jo svarīgāks ir formu cēlonis- arūpa. Arūpas jeb bezformas izziņa ir īsteni garīga prakse un reizē arī atbrīve no zemākās rūpa prakses. Jo Tev nav ko pielūgt, Tev nav kam ziedot, Tev nav ko dievināt; arūpā vairs nav ne objekta, ne subjekta. Tie gluži vienkārši ir kļuvuši Viens. Lai nonāktu līdz minētajam izziņas līmenim, jāiziet caur daudz jo daudz praksēm, to noliegumiem, tad atkal to atkalpieņemšanām un beidzot pilna izpratne par ilūziju dabu. Kad izproti pirmcēloni, tieši tad Tu sasniedz brīvību būt! Pirmcēlonis nav ne Jehova, ne Šiva, ne vārdā nosaukts Dievs, bet to būtība, kuru cilvēce vienmēr ir gribējusi ietērpt kādā formā (rūpā), radīt tai veidolu, taču velti pašai būtībai meklēt veidu; tā ir bezformas abstrakcija. Tā bija īsa skice arūpas studijām, kad Tev jau bija jāzina visas izpaustās dievību formas (sekas), lai tuvotos lielajam, dižajam, slēptajam cēlonim. Tikai nedāvā tam formu un nesauc to vārdā- tas maldu ceļš, atpakaļceļš, strupceļš! Pēc labas dzejas vārdiem pāri paliek tikai dzejoļa virsdoma (ideja) un vārdus var atmest kā vairs nevajadzīgus. Pēc dievišķas mūzikas skaņdarba vairs nav svarīga melodija, kas izskanēja noteiktās notīs, būtība ir ārpus tā visa (formas)! Dzimstam, augam, briestam, pārtopam svētīgi! 06.08.2017. M.K.R.
Tas nepavisam nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā brīdī un pat kā šķiet pēc daudziem garīgās prakses gadiem. Garīgā centra meklējumi ir garš un reizē arī nogurdinošs process, kas beigās noved pie mērķa. Taču ne sākumā, ne ceļa vidū, bet tikai pašā noslēgumā, kad sasniedz patieso centru- gala pieturu-, tad ir īstenā sasniegšana. Tas, protams, ir līdzībās runājot, taču reizē arī ļoti precīzi raksturo procesu- iešana, meklējumi, it kā mānīgā sasniegšana, un atkal jauns mērķis, jauns centrs... Kā tad tas var būt, jo centram būtu jābūt vienam? Te ir jāizdara atkāpe, lai izprastu centra iedabu, lietas būtību. Ja mēs ņemsim cilvēku apdzīvoto planētu Zeme, tad katrs no 7 miljardiem norādīs uz savu vietu, savu centru uz šīs lodes. Kristieši rādīs uz Jeruzalemi, Buddhisti uz Indiju vai Tibetu, Muhamedāņi uz Meku, bet neskaitāmi citi norādīs uz savu centru vai pasaules ass vietu! Taču vai kāds ir redzējis zemeslodes asi (kā globusa modelī uz galda)? Tādas nav, ir tikai iedomāts priekšstats par centru, par asi, un, ja reiz iedomāts, tad mājā jeb šķituma kontekstā, tā ir visīstākā ilūzija! Garīgajam centram ir pilnīgi cita iedaba, un tas nav kāds Zemes ģeogrāfiskais centrs, ja neskaita abstraktu magmas punktu Zemeslodes centrā, kur neviens negribētu nokļūt, jo tur momentā aizietu bojā blīvi fizisku likumu dēļ. Garīgais centrs ir katrā cilvēkā, katrā indivīdā kā savs krāšņais zieds, ja salīdzinām ar ziedošu puķu pļavu, kur ikkatram ziedam ir zināma nozīme. Un ziedu pļavas kontekstā var sākt izprast Garīgā centra nozīmi katrā cilvēkā, un, kuri visi kopumā izveido to, ko saucam par neduālu Garu!
Šis Gars ir reizē atsevišķs katrā, un reizē vienots kopumā; tas veido to mistēriju, kas jāmēģina aptvert ar prātu un saprast sirdī- neduālu (advaita) esamību, kur katrai apzinātai būtnei piemīt Gars kā ziedošas pļavas idejas kopsaucējs. Mēs varam runāt par margrietiņu pļavām, magoņu, lēdzerkstu, āboliņa vai ugunspuķu pļavām, bet svarīgs šeit ir kopums- pļava. Gara zieds kā kopums, kā centrs, kā tūkstoš ziedlapiņu čakra (sahasrāra) cilvēka jeb indivīda izpratnē, tā arī vienotās kosmiskās pļavas nozīmē... Visas zvaigznes debesīs veido to kopumu, ko cilvēce sauc par zvaigžņoto debess jumu, tā arī katra sevi apzinoša cilvēka gara zieds veido Gara juma kopumu vai sanskrita Brahmanu, un tikai tas tad ir Galīgā Realitāte, Neduāla Realitāte un Bezrobežība. Kopuma centrs, kas reizē ir katras patības (individuālās dvēseles inkarnācijā) būtība.
Svētīti dvēseles meklētāji! Tā nav kaut kur tur- ārpusē! Tā iepazīstama caur rūpīgu pašdarbu, transcendentālu apceri, pašdomu un izpratnes ceļiem par to, "Kas es esmu"! Tas tad būs tas svētceļojums uz Garīgo centru, ko dažās tradīcijās liek iet pa blīvās pasaules ceļiem ar paša kājām tā vietā, lai apsēstos, rimtos, aizvērtu acis, koncentrētos uz garīgu meditāciju un ātri vien atrastu šo garīgo centru sevī. Un reizē arī tur "ārā"- visapkārt Kosmosā, Izplatījumā. Skaists atgriešanās brīdis, kad dēls pārnāk tēva namā un tur atrod savu Garīgo centru, ko nesekmīgi bija meklējis neskaitāmus gadus svešatnē, tālās malās pie svešiem tēviem (Skolotājiem)! Lai top! 30.07.2017. M.K.R.
Skaistums un mīlestība ir tie balsti, tie pīlāri, tie divi vaļi, uz kuriem balstās laicīgā un arī garīgās pasaules. Skaistums kā universāla harmonija, kā vispārēja sakārtotība atbilstoši augstajiem, dižajiem plāna uzmetumiem. Mīlestība kā dziļākā motivācija, kā pamatu pamats, kā galīgā patiesība. Tālāk viedums kā abu iepriekšminēto rezultējošais aspekts, sekas, kas radušās, saplūstot patiesam skaistumam un beznosacījuma mīlestībai. Tas ir rezultāts; sasniegums, kura pamatā ir skaistums un mīlestība. Te ir pateikts daudz vairāk kā pirmajā brīdī šķiet sakām paši vārdi... Te ir evolūcijas, Gara attīstības kvintesence- būtība! Mērķis ir atbrīvot sevi caur Gara klātbūtnes apzināšanos un vienkāršu ļaušanos visam, kas līdz ar to notiek. Tā ir nedualitāte- advaita, kad kāds kļūst vienlaicīgi gan par cēloni, gan par sekām. It kā neiespējami, bet advaita ir fakts, kas konstatēts cilvēces pieredzē neskaitāmu reižu skaitu. Rietumos to dažkārt dēvē par atmošanos, debesbraukšanu utt. Tie ir tikai cilvēku valodas vārdi, kas raupji ieskicē šo it kā neiespējamo (skatoties no vispārējās loģikas aspekta) stāvokli- cēloņa un seku tāpatību (identiskumu). Tas ir jebkuras iemiesotās džīvas (dvēseles) mērķis, kas sasniedzams, kā jau minēts, ar skaistumu, mīlestību un tām sekojošo viedumu jeb galīgo apzināšanos. Gala rezultāts ir visu veidu maldu atmešana mūžīgā tagadnībā- nedualitātē.
Tad seko loģisks jautājums: "Ko darīt tālāk?", un atbilde ir: piedalīties mūžīgajā tagadnē kā izšķīdinātam subjektam. Citiem vārdiem: sasniegt neiluzoro tagadnību un baudīt to kā balvu. Ne velti upanišadu izteiciens par Garu (Ātmanu)- "mūžīgais baudītājs". Tas aptuveni atbilst atbrīvi jeb "debesbraukšanu" sasnieguša subjekta (kāds tas vairs nav) stāvoklim. Tāpat kā katrā laikmetā ir savs Leonardo da Vinči, Bēthovens vai Antuāns de Sent-Ekziperī, tā katrā laikmetā ir garīgo atbrīvi sasniegušie, ko nereti saistām ar spilgtākajiem: Krišnu, Buddhu, Kristu utt. Taču, patiesi, ir pietiekams daudzums no pārdzimšanas atbrīvoto, kuru vārdi gandrīz nevienam neko neizteiks, un tas pat ir labāk!
Nedualitātes sasniegšanas praktiskie aspekti ir skaistuma un mīlestības prakse ikdienā. Vispirms tā ir skaistuma un mīlestības domformu kopšana, tad to atpazīšana sev visapkārt, un visupēc materializācija ap sevi, lai celtu citus! Šajās ikdienas praksēs, kas ārēji var šķist "neko nedarīšana", ir ārkārtīgas nozīmes saturs. Tā ir gaismas nonešana blīvumā jeb matērijas (prakriti) apdvēseļošana, diferencēšana pēc augstām garīgām programmām (logosiem).
Aizejot no šīs saules, cilvēks dažkārt sev uzdod jautājumu: "ko patiesi vērtīgu esmu paveicis dzīvē?" Jēdzīgākā atbilde būtu: "esmu nesis skaistumu un mīlestību, un tie ir rezultējušies viedumā- manī un apkārtējos!" Tāda ir labākā atbilde! Šajā pirmsaiziešanas brīdī neparādās apsēsto materiālistu dzīves princips par savu pašiedomāto alku un vēlmju piepildījumu pašlabuma tīkojumos... Jēgpilnais ir dot un sniegt, nevis gūt savu vēlmju apmierinājumu! Šeit arī sabiedrībai neērtais jautājums par personības pašizšķīdināšanu dvēseles aspektos, par "Es apziņas" (ego) pārvarēšanu sevī, par nepieķeršanos konkrētiem taustāmiem rezultātiem utt. Vienīgais godājamais rezultāts ir altruisms, bez atlīdzības dotais guvums. Vispārīgi garīgās studijas ir paradoksu izpratne. Viss ir mūsu katra rokās, un acu priekšā, bet mēs vienmēr kaut ko meklējam tur tālu ārpusē, tur "citurienē", nevis šeit-esamībā. Svētīti esat ar apzinātu klātesamību nedualitātē! 16.07.2017. M.K.R.
Šodien par metodi, lai atraisītos Gara ceļam, kas noderīga ikkatram, kurš nostājas uz takas. Atraisīšanās no valgiem, kas personību un dvēseli tur pasaules visblīvākajos slāņos, ir fundamentāla nepieciešamība. Lai to praktizētu, ir jāmēģina aizmirst ierastās domformas, ierastās lietas, bet jāatver uztvere kam nebijušam, nedzirdētam, neapjaustam, nesasniegtam. Caur šo savādāko kanālu jeb nestandarta domāšanu nāk tie impulsi, kas palīdz atraisīties no ieradumu valgiem. Iestājoties citādākai domu plūsmai (apziņas stāvoklim), ikkatrs pats pieslēdzas pārcilvēciskajam esamības līmenim, un var piedzīvot "iekšējo balsi", jeb no stereotipiem un pieņēmumiem atbrīvotu stāvokli. Galīgās realitātes izpratne šādā stāvoklī nāk viegli un nepiespiesti, un ir harmonijā ar tābrīža stāvokļiem Visumā (izplatījumā). Līdz ar to katrs indivīds var kļūt par ākāšas ziņu saņēmēju, izpratēju un, galvenais, pielietotāju savā ikdienā un savā dzīvē. Tā ir atbrīvošanās no sastinguma un "pieslēgšanās" mūžīgai straumei bez sākuma un beigām (cilvēcisko mērogu un laika izpratnē). Tāpat kā gadalaikiem pienāk kāda konkrēta sezona, tā arī ākāšā ir savs noteikts cikliskums, un tiešs pieslēgums šiem lielajiem cikliem ir noderīga lieta. Tas ir tāpat kā zināt, vai šodien līs lietus un lietussargs būtu jāpaņem līdz no mājām jau no rīta.
Kad sasniegts "pašatvērtības un pieslēguma" stāvoklis, tad svarīgi ļauties bez-gaidu uztverei, viedajam virsracionālajam Buddhi stāvoklim, un necensties uzreiz visu sakārtot kādos aprobežotas personīgās pieredzes stāvokļos un struktūrās. Vienkārši ļauties plūdumam- Esmojumam! Katrā pļavā kādā brīdī ir uzziedējusi kāda puķe, kas tobrīd ir "gatava" ziedēšanai, bet kopumā ir neskaitāmi triljoni ziedu visās pļavās kopā, kam katram ir savs atvēršanās laiks. Līdzīgi ir ar šiem virs-normālās esamības pieslēguma stāvokļiem- katram atnāk savs laiks un būtībā pats cilvēks tikai daļēji (ierobežoti) var to noteikt; pārsvarā tas ir ārēju cēloņsakarību ķēdīšu (karmas) rezultāts. Ākāšā ir ierakstīts viss- kas bija, kas ir un kas būs! Arī Tavs saslēgšanās laiks ar Galīgo realitāti ir ierakstīts, un Tu vari to tikai pieņemt ar mīlestību, bet praktiski nevari "pārcelt" uz sev vēlamu brīdi! Jo kā Tu vari zināt sev vēlamāko laiku? Kā? Tev vienkārši jāļaujas upes plūdumam, ākāšas viļņiem, negaidītai vasaras vidus negaisa mākoņa lietus gāzei...
Nevar būt universāla patiesība vispār- kā tāda! Patiesība ir reāla un relatīva tikai attiecībā uz tās uztvērēju- kādu pašapzinošos būtni, piemēram, cilvēku. Patiesības relativitāte ir ārkārtīgi grūts jautājums, jo jāskata sakarā ar tās uztvērēju. Mēs zinām, ka cilvēki krāsas uztver subjektīvi un diezgan atšķirīgi. Līdzīgi var teikt, ka galīgo patiesību jomā katrs uztver kādu krāsu, kādu niansi ievērojami atšķirīgi. Taču reizē tas nozīmē, ka visas apzinīgās būtnes tomēr spēj atšķirt, piemēram, sarkanu no zaļa, bet šīs atšķiršanas spējas ir mērāmas nianšu miriādēs. Individuālais pieslēgums ākāšas straumei palīdz uzlabot nianšu atšķiršanu, jo nepārtraukti sniedz paraugveidnes- "krāsu skalas", ar ko salīdzināt, lai indivīds beidzot spētu sakārtot savu redzējumu, savu gaismēnu pasauli atbilstoši Galīgajai Realitātei. Tātad vieno tikai galamērķis, nevis taciņas vai ceļi, pa kuriem dodamies uz šo mērķi!
Garīgā skolotāja grūtākais uzdevums ir mācīt šo relatīvo dažādību, bet Galīgo universālību jeb Galīgo tāpatību. Tikai pēdējā fāzē mums ataust patiesības gaisma kāda tā ir nevis kādu domājam to esam! Garīgais skolotājs ir spiests piekrist mācekļa nesakārtotajai "krāsu skalai" tikai tāpēc, ka tāda tā ir mācekļa galvā un acīs, un tajā pat laikā skolotājam ir jāved uz patiesu lietu atšķiršanu maigi, bet reizē arī uzstājīgi! Īsts skolotājs spēj redzēt katra mācekļa maldus, un reizē šajos maldos uzteikt patiesības dzirkstis. Skolotājs atbalsta un atraisa indivīdu ceļā uz vienu patiesību; patiesības būtība (jeb krāsu skalas iestatīšana) ir atbilde uz vienīgo mūžseno jautājumu: "Kas es esmu?" Tas, kas ir pietuvojies šai fāzei, tas noslēgumā tiek atbrīvots, sasniedzot vienoto redzes spēju, vienoto izpratni. Patiesi, lai top! Lai top arī Gaisa Dvēselēm [R.G.]! 09.07.2017. M.K.R.
Slepenās mācības visās kultūrās un garīgajos strāvojumos ir pastāvējušas vienmēr visos laikos kā iesvētīto skolas. Tās ir nepieciešamas zināšanas (gņānam), bez kuru izpratnes cilvēkam nav iespējams attīstīties augstāk un tālāk, piepildot cilvēciskās esamības līmeni līdz tā kulminācijai apziņas paplašināšanas sasniegšanā jeb iesvētībās lielajās mistērijās. Pēdējās ir rituālas darbības, kas palīdz sasniegt izmainītu apziņas stāvokli un ar tā palīdzību iegūt jaunu, pilnīgu redzējumu par lietu patieso dabu, nevis to ilūziju, kurā parasta cilvēka apziņa domā esam. Šo ezoterisko patiesību atklāsme ir īpašs brīdis, ko varētu apzīmēt kā "brieduma sasniegšana", taču tāda brieduma, kas paredz individuālā (individualitātes jeb personības) atpakaļizšķīdināšanu mūžības jūrā. Tāpēc tiem, kas ir nemitīgi apsēsti ar pašiedomību, pašcentrēšanos, mistērijas ir pilnīgi nesasniedzams apziņas stāvoklis. Protams, ka mēs šeit nerunājam par cilvēcisko fantāziju stāstiem un "perversajām iniciācijām", kas notiek līdzīgi kā cilvēku sacerētas un inscenētas animācijas filmas ar kaut kur desmittūkstošajā pakāpē atšķaidītu patiesības piedevu. Mēs šeit runājam par sasniegšanu vissmalkākajos plānos, ko nereti dēvē par vidgņjāna līmeni- viedo, apskaidroto jeb Buddhi esamības stāvokli, kurā atradās Buddha, Kristus un jebkurš cits dažādas apskaidrības pakāpes sasniedzošs cilvēks. Jebkurš, kurš patiesi nodevies Gara slepenzinātņu studijām (izziņai) un ar tīru dvēseles nodomu virzās uz izpratni par lietu dabu! Te arī ir slēpts viens no mājieniem: nodoma patiesums, nesavtīgums, nepieķeršanās mērķa sasniegšanas idejai jeb, citiem vārdiem, "būšana uz ceļa". Tas ir lielais viedo ceļinieku noslēpums: ceļš dāvā atklāsmi un sasniegšanu, nevis kāds konkrēts izvēlēts galamērķis (fiziskā izpratnē). No šejienes arī mūžīgo ceļinieku ideja un tēls... Tu vienmēr esi ceļā uz kaut ko augstāku, tālāku un smalkāku, taču tajā pat laikā nekad nesasniedz mērķi konkrētā veidā, bet sasniedz vispārīgā (abstraktā) veidā kā kādas filosofiskas atziņas.
Priesterība vienmēr visos laikos ir zinājusi un zina šo īpatnējo stāvokli- izmainītās apziņas stāvokli (mistērijās un iesvētībās) kā nepieciešamu priekšnoteikumu, lai "pārlēktu" kvalitatīvi jaunā mūžīgās klātesamības stāvoklī, vienlaicīgi apzinoties, ka izmainītais stāvoklis nav galamērķis, bet tikai līdzeklis. Klusums, garīgs miers, iekšēja izpratne (apzināšanās) un pēkšņs mazs grūdiens ir tas, kas palīdz sasniegt neduālo apzināšanos. Šī pāreja nav mākslīga: elektromagnētiska, ķīmiska (apreibinošas un narkotiskas vielas) vai paveicama savādākā veidā, kā vienīgi caur mentālā plāna attīstīšanu līdz noteiktam stāvoklim, un dažkārt to pareizi dēvē par "sirds gudru stāvokli", jo tīri mentālajam plānam pievienojas sirds apzināšanās- dvēsele. Tamdēļ dvēseļu modināšana ir tik svarīga! To paveic diezgan dažādos veidos, kas atkarīgi no dvēseļu grupu īpatnībām, un nav viena universāla paņēmiena. Piedevām katrai dvēselei ir arī sava pieredžu bagāža, un arī šis aspekts ir jāņem vērā. Viedi dvēseļu pazinēji cilvēku vidū ir reti sastopami un ir patiesi cienījami un godājami kā Lielie ceļa rādītāji uz izmainītajiem apziņas stāvokļiem.
Protams, viss augstākminētais neattiecas uz lielāko, materiāli orientēto cilvēces daļu, kas laimīgi sasniegs attiecīgi citās dzīvēs (inkarnācijās)! Ir nesaprātīgi gaidīt ienākamies ražu (augļus) pirms noliktā ražas laika (piemēram, rudens). Vai kāds ir redzējis ziemeļu zemēs gatavus ābolus kokos pavasarī? Taču krājot pieredzes, veidojot izpratni, attīstot viedo principu, ikkatra iemiesota dvēsele reiz sasniegs Kristus vārdiem "tēvu". Tēvs ir līdzībā pausts Gara (Ātmana) princips. Ja ne šeit un tagad, tad noteikti kādreiz tur un tad. Ir tikai šķēršļi, kas jāpārvar, un praktiski nevienai apzinīgai būtnei- vienalga vai cilvēka vai jebkurā citā ietērpā-, durvis uz sasniegšanu nav slēgtas.
Cilvēki apsēsti maina savus ietērpus, neapzināti imitējot dvēseles pārdzimšanu citos ķermeņos un saucot to visu par modi. Patiesi traģikomiski un arī skumji vienlaicīgi; un paši vēl nereti lepni modi dēvē par vismainīgāko lietu pasaulē... Nav modē daudzināt Garu sasniegušās dvēseles, bet ir modē slavināt uz pilnīgas nesasniegšanas ceļa esošos! Augstākminēto apzināties ir vienlaicīgi skarbi, bet arī ļoti vēlams, jo tas ļauj ieraudzīt takas un ceļus uz patiesām mistēriju tradīcijām. Ezoteriskas apgaismības sasniegšana nav vārgu un klusu radījumu "pašapreibināšanās" kā varētu likties cilvēces vairākumam, bet gluži pretēji- spēja nokoncentrēties un atšķirt galvenos evolūcijas uzdevumus. Kulminācijas brīžus mēs nereti dēvējam par svētkiem, lai tad Gara kulminācijas jeb augstākā punkta sasniegšana ir šādi lieli, dziļi un patiesi katras dvēseles svētki un skaistākais notikums Esamība! Lai top! 02.07.2017. M.K.R.
Mēs (VMH) esam un pastāvam kā bezgalīgs un neizsmeļams avots, no kura cilvēki tūkstošgades smeļ veldzējošu spēku un garīgās slāpes remdējošu ūdeni. Kopš aizlaikiem ar mums no garīgajiem plāniem uz cilvēces blīvo Zemes lodes pasauli ir bijušas gan stiprākas, gan vājākas saites, un katrā simtgadē, tūkstošgadē, simtūkstošgadē un epohā (neskaitāmu simtūkstošgadu ilgs lineārā laika posms) ir bijušas un būs dvēseles, kas ir ar mums kontaktā- vienā vibrāciju "kanālā". Šīs dvēseles ir nesušas tālāk cilvēcē kosmiskās viedas mācības tikai ar vienu mērķi: lai cilvēks izzinātu savu patieso būtību, savu uzdevumu konkrētajā dzīvē (inkarnācijā), lai izprastu savu dvēseli un lai savienotos ar universālo gara aspektu, un tādā veidā piepildītu kosmiskās evolūcijas uzdevumus! Dažos laikmetos to sauca par priesterību, citos- par ķecerību! Taču nemainīgs ir mūsu un atsevišķo dvēseļu virsuzdevums- atklāt patieso būtību par lietu (t.sk. par cilvēka) dabu.
Pitagors un pitagorieši to, patiesi, sauca par filosofia- "vieduma mīlēšanu", jo tieši cilvēku termins "mīlestība" raksturo šo beznosacījuma attieksmi: dāvāšanas prieku un svētlaimi. Jo vairāk VMH var būt noderīga vieduma izplatīšanā, jo "svētlaimīgāka" (ānanda) tā kļūst! Latvieša Raiņa teiktais "dodot gūtais- neatņemams" vislabāk raksturo šo universālo likumu jeb dharmu. Tādēļ mēs esam mīloši dot tiem, kas ar beznosacījuma attieksmi pieņem un sekojoši nodod tālāk. Pēdējais ir svarīgi, jo vieda nav domāta tikai elitāri, egoistiski personiskai lietošanai, bet tieši nodošanai tālāk- dalīšanās princips. Tas var būt salīdzināms ar "Jāņa daudzināšanas" ideju, ja mēs Jāņa tēlu asociējam ar gņāna (vieduma zināšanu). Daudzināšana ir savstarpēja dalīšanās ar zināšanām jeb piesaukšana tiecīgās grupās. Nabadzīgi ir tie, kas nedalās, vai arī tie, kam nav ar ko dalīties ...
Ieskandināšana jeb piesaukums ir katra svētīga rita sākums, kad ikkatrs var vērsties pie augstākām patiesībām, smalkākiem plāniem un tos sajūgt ar savu pasauli un savu dzīvi! Caur šo individuālo sajūgumu tiek veidots "platais ceļš", kas noder jebkuram ceļiniekam neatkarīgi no tā, kādas garīgās mācības viņš praktizē vai kādas garīgās autoritātes piesauc. Tas tad ir ceļš uz vienu universālu Galīgu patiesību, un tas izejams katram, iesākot ar savu individuālo mazo, līkumaino taku, kas vienā skaistā (svētā) brīdī saplūst ar lielo ceļu un noved galamērķī! Taču, kamēr katra individuālā džīva jeb dvēsele inkarnācijā nav sākusi savu atgriešanās taku, tikmēr nevar nonākt uz platā ceļa, kas noved daudz ātrāk un bez līkločiem (kā ved mazās taciņas). Tāpēc ir svarīgi "daudzināt" jeb izplatīt zināšanas par to, kas ir galvenais uzdevums- dvēseles atmodināšana jeb precīzāk: personības tiecības modināšana un pirmā tilta "pārmešana" pār Neziņas upi uz dvēseli, kas visu šo laiku cietusi ieslodzīta Neziņas upes otrā krastā. Kad pirmie tilti pārmesti, tad nekas vairs neapturēs uz Gara akadēmijas ceļa- ne laicīgās izklaides, ne materiālā pārapmierinātība, jo nekas nevar pārraut personības sajūgumu ar savu dvēseli. Dvēsele vairs neatļaus personībai palikt tumsībā... Visos laikos ir bijuši spēki, kas no šīs "atmošanās" ir baidījušies visvairāk un darījuši visu, lai cilvēks nezina un neuzzina savu galveno uzdevumu! Tad VMH ir bijis viens no daudzajiem spēkiem, kas vienmēr bija, ir un būs cilvēces rīcībā, lai tā izzinātu savu patieso dabu, patieso uzdevumu- atmošanos no neziņas.
"Sit, Jānīti, vara bungas vārtu staba galiņā" (cilvēka augstākajās čakrās), lai sasniedzam Gara atmodas zināšanas! 18.06.2017. M.K.R.
Sakrālais ceļš ir izpratne par Garīgajām un Galīgajām realitātēm kā vienību un vienotību (tā ir mācības būtība)! Redzot vienu otru notikumu uz Zemes, tā vien šķiet, ka cilvēks dzīvo "nost" tā, it kā pēdējā stundiņa būtu klāt- bezapdomīgi, bezatbildīgi, kā dzīvnieks, kas pilnībā ir instinktu varā! Taču cilvēkam piemīt augstais Buddhi un Gara (Ātma) princips, kas viņu atšķir no dzīvnieka un esamībā ļauj būt pilnībā apzinātam un klātesošam. Šos divus augstākos cilvēka principus tad noteikti ir jāizmanto, lai viņa esamība būtu jēgpilna! Tas nozīmē iekšēju meditāciju, apjausmu, gara darbu utt. Lai apziņa saslēgtos ar augstākiem principiem, ir jāveic ikdienas prakses- apcere, meditācija, garīga darbība!
Mēs aicinām izmantot jebkuru veidu, kas indivīdam palīdz sasniegt kādu pacelšanos virs ikdienišķā, un šīs prakses tiešām atkarīgas no vāsanā jeb iedzimtām nosliecēm, un te mēs domājam iedzimtus talantus, nevis traucēkļus. Būtu absurdi norādīt uz "pareizām" vai "nepareizām" praksēm sajūgumam ar augstākiem plāniem un principiem. Taču ir daži vispārīgi mājieni! Prakses nedrīkst skart trīs apakšējās čakras; praksēm jābūt indivīda (dvēseles) pieņemtām un saskanīgām ar dvēseļu ašramiem. Praksei jāceļ augšup virs mentālā plāna, t.sk., izmantojot anāhatu (sirds čakru) kā "saskanīguma" rādītāju. Praksēm, ceļot personības svārstības, jātur indivīds galvenajā straumē (resp. uz ceļa, starp "grāvjiem"), lai izvairītos no garīgas pārpūles jeb no jebkura veida galējībām. Praksei jābūt saskanīgai ar kultūru un ierašām, kas valda personas dzimtenē. Kādas kardināli atšķirīgas prakses drīkst veikt šo prakšu izcelsmes vietās- reģionos vai kontinentos, kur ir nodrošināts attiecīgais fons. Prakšu rezultāti ir jāvēro Garīgiem Skolotājiem, lai pārliecinātos par progresu vai regresu, un tad sekojoši pārtrauktu konkrētās prakses pielietošanu. Uz ķermeni vērstās prakses ir tikai labvēlīgs vai nelabvēlīgs fons garīgajām praksēm, un pretendenta garīgajā izaugsmē pašas par sevi neko nedod. Der izzināt un atcerēties Hatha jogas rašanās patiesos cēloņus! Aizraušanās ar trīs zemāko čakru vērstām praksēm attālina pretendentu no trīs augstāko čakru "saslēguma" izveidošanas ar Garīgajiem Skolotājiem augstākajos plānos- arūpā (bezformu pasaulē) un paša cilvēka Patību jeb Garu! Tas ir ļoti īsi par praksēm.
Lai koptu to pašu pieminēto atšķiršanas spēju ikdienā, studijas, t.i., izziņa var būt dažāda. Tas nozīmē redzējuma plašuma kopšanu, lai vēl vairāk spētu koncentrēties uz savu ceļu, savas "atslēgas" būtības izpratni. Studijas nozīmē arī zināmas diskusijas un cilvēcisku kontaktu ar līdzcilvēkiem, lai pārrunātu un pēc tam pārdomātu sadzirdēto un notikušo.
Saulgrieži nāk un saule ir "Debesu kalnā" patiesi! Baudiet šo skaisto kosmiskās enerģijas pārbagātības laiku ar atvērtu sirdi un prātu! Līgojat! Un, galvenais, garīgi NEGUĻAT! Tas ir vissvarīgākais- atmodināt no gara miega kaut vienu dvēseli savā apkārtnē, savā "Jāņa bērnu" pulkā jeb saimē! "Sit, Jānīti, vara bungas"- dvēseles un gara modināšanas piesaukums dhjāna stāvoklī (meditācijā)! Varš jeb vara (bungas)- pretendenta spēka un gribas simbols. 11.06.2017. M.K.R.
Gaismas Skolotāji saka, lai uzmanāmies no viltus zināšanām, viltus mācībām un to nesējiem. Ir bezjēdzīgs daudzums viltus jeb neīstu mācību, aiz kurām nav nekā kā tikai sadomājumi, cilvēka pašsacerētas koncepcijas bez jebkāda pamatojuma garīgajās pasaulēs. Mums jākļūst pieaugušākiem savās dvēselēs, savā tiecībā uz gaismu, uz gara zināšanām. Skolotāji skatās uz sekotāju darbiem, ne vārdiem. Viņiem ir svarīgi tie, kas sadzird un nes garīgās idejas tālāk blīvajā pasaulē, lai to apdvēseļotu, celtu fiziskā plāna svārstību amplitūdas (frekvences). Tāpēc arī jaunu ideju daudzums ir it kā liels, taču pārsvarā tās ir viltus idejas (tukšas čaumalas bez kodola- rieksta). Vai tad mēs gribam tērēt savas dzīves pārlaužot vienu tukšu rieksta čaulu pēc otras? Vai varbūt labāk piepūlēties un "pārskaldīt" pilnā rieksta čaulu un sasniegt?
Tieši sasniegšanas ideja kā mērķa formulējums ir vissvarīgākā! Ko mācība jeb garīgais ceļš konkrēti dod? Kāds ir virsuzdevums, galvenais mērķis, studējot vai praktizējot konkrēto mācību? Ja mērķis nav atbrīve caur apziņas paplašināšanu (iesvētīšanu, apgaismības sasniegšanu), tad mācībai nav lielas jēgas, jo tā nerunā par galveno! Ir skaidri jāapzinās mērķi, nevis jāklīst no vienas "aizraušanās" uz nākamo "aizraušanos"- tās visas ir tikai vēlmes, kāmas! Garīgam pretendentam jāredz virsotne , uz kuru tiekties, kurai ir nozīme! Virsuzdevuma- garīgās atbrīves-, apzināšanās ir svarīgākais jebkuras mācības uzdevums un arī mērķis!
Bite nes medu, lai audzētu saimi, attīstītu to kam nezināmam, mērķim, ko katra konkrētā bite nezina, taču strādā kāda "vispārēja mērķa" vārdā. Līdzīgi arī garīgam skolniekam nereti ir jāstrādā kādu vispārēju, neapzinātu mērķu vārdā, lai gala beigās piedzīvotu to lielo turpinājumu, to principiāli atšķirīgo stāvokli, ko bitenieki pazīst kā saimes spietošanu. Un tā notiek it kā spontāni, taču tikai tad, kad stropa bites ir devušas ilglaicīgu ieguldījumu šī notikuma tapšanā. Līdzīgi ir ar apgaismības sasniegšanu individuālā apziņā (piemēram, cilvēkā)- uz to tiek neapzināti strādāts ilgi un pacietīgi, un tad pēkšņi (no cilvēka skatupunkta raugoties), TAS notiek! Bet patiesībā garīgie uzraugi cilvēku jau ilgi un pamatīgi ir vadījuši uz šo stāvokli, kas atnāk negaidīti, bet pilnībā pelnīti (kā bišu spiets karstā vasaras dienā). 04.06.2017. M.K.R.
Lai arī kāda ceļa (mārga) gājējs Tu nebūtu, agrāk vai vēlāk Tu satiec Īšvaru [2]- Kungu, Augstāko jeb Absolūtu, jo nav nekā augstāka, patiesi, par Īšvaru! Kungs nav miesā, nedz garā, bet gan kā paramātmans [3]- augstākā būtība, kas caurstrāvo visu, t.i., Brahmans. Īšvara liek visām lietām notikt un ritēt, aust saulei, un augam augt uz augšu- uz gaismu. Īšvara ir gan mitoloģiskā dievība, gan arī visas idejas, ko cilvēks laika gaitā ir "pierakstījis" dieviem. Arī Kristus daudzkārt minēja "Tēvu", t.i., Kungu- Īšvaru, Absolūtu. Ikkatram censonim ir jānonāk līdz savai saskarsmei ar šo transcendenci, kas nav kāda antropomorfiska būtne, bet gan augstākā garīgā būtība jeb esamība. Īšvara cilvēkā ir kroņa čakra, augstākais, kas caurstrāvo visu (cilvēku). Te arī sākas grūtības, jo tas ir vienlaikus visur, un arī nekur konkrētā formā (rūpa)[4] vai veidolā. Meditējot par Īšvaru, tas parādās kā baltas gaismas stars, kurš pāršķeļ tumsu (kas vēl nav pēc Kunga kārtības dažādota- diferencēta-, pasaule). Kungs ir gan katrā pieneņpūkā, gan Andromedas miglājā.
Zīmīgā īpašība- garīgā mīlestība ir tas izstrāvojums, kas caurauž Visumu kā Īšvaras būtība. Tik tiešām mīlestības īš-vara (latviskā "iekš-vara" jeb "spēks, spozme"). Neviens lielais garīgais skolotājs nav nācis bez šīs Gara varas- mīlestības uz būtnēm; gan tām, kas zina, gan tām, kas nezina. Atvērta prāta gaisma (vieda) un augstā transcendentā sirds mīlestība iezīmē divas galvenās Īšvaras izpausmes. Un tik tiešām: tikai ar Sirds centru anāhatu vai tikai ar viedo ādžņā caur tūkstoš ziedlapiņu čakru (sahasrāru) nevar sasniegt vienesamību ar Kungu; te ir nepieciešamas abas (augšminētās) kopā! Līdzība ar labo un kreiso roku (Vai Tu zini, ko dara Tava kreisā roka?) un līdzība par divām acīm, un galvas smadzeņu puslodēm utt. Tikai divu ideju sintēze ir apgaismība un atbrīve. Tāpēc nedrīkst uzspiest tikai vienu lietu, piemēram Bhakti mārga [5] vai Gņāna mārga [6], jo tie ir tikai ceļi, kas sastopas virsotnē- Kosmiskās dabas apziņas kulminācijā kādas apzinīgas būtnes apgaismībā. Pēdējā ir arī kvantu pārlece kaut kur bezrobežu visumā uz citām dimensijām vai, precīzāk, citām esībām, kas noved citās dimensijās. Tur darbojas magnētisms, kas atbrīvotās džīvātmas [7] ievelk pārejā uz augstākām pasaulēm. Tas ir nedaudz līdzīgi kā milzu paātrinājumā "pārlēkt" kādā citā trajektorijā vai lokā vai tamlīdzīgi. 28.05.2017. M.K.R.
Tiecību raksturo darbi, ne vārdi. Tas ir vienīgais rādītājs! Darbība ir aktivitāte, kas noved pie mērķa, un vissvarīgākais ir darbības nolūks. Cēliem nolūkiem veidojas skaisti ceļi (mārga), kas noved pie rezultāta vistiešākajā veidā. Savukārt, zemi nolūki, nepatiesi mērķi rada tukšumu un neved uz rezultātu- neziņas pārvarēšanu. Ikkatru dzīves mirkli ir jācenšas sasniegt aizvien augstākus rezultātus, jo tāda ir vārdu: "Ak mirkli, tu esi skaists, kavējies, jel!", lielā filosofiskā nozīme. Neapstāties ne uz mirkli...Tāpat kā spirāle savos griezienos ir bezgalīga, tāpat arī Gara izziņas ceļš- gņāna mārga-, ir bezgalīgs ceļojums mūžībā uz aizvien jauniem un jauniem mērķiem.
Te būtu vietā pārrunāt to, kā nospraust šos mērķus un kā tos īstenot. Mērķi nevar noteikt to neapzinoties- tas taču ir skaidrs! Jo kā var domāt vai runāt par kaut ko, kas vienkārši nav zināms? Nolūka galīgā apzināšanās var tikt atstāta Garīgā vadītāja ziņā, bet māceklim svarīgākais ir uztvert Skolotāja ieskicēto mērķi! Šeit dvēselei kā zināmam starpniekam starp Garu kā Skolotāja izpausmi un paša personību ir izšķiroša nozīme, t.i., cik labi katrs spējam saklausīt dvēseles klusos čukstus. Dvēsele ir ceļa rādītājs, kas jāsadzird iekšējā klusumā un "jāsaredz" drudžainā ikdienas cilvēcisko centienu steigā. Būtiska ir spēja un māka sadzirdēt dvēseles balsi kā vadītāju, un arī "paļaušanās" uz šo vadītāju vārda visdziļākajā nozīmē. Paļāvība ir kaut kas starp ticību un pārliecību, kas balstīta zināšanās; paļāvība ir "zinātāja ticība"- ja gribat!
Tad seko cilvēka rīcība mērķa sasniegšanai, kur pašai personībai ir jākrāj pieredzes caur puniem un gandarījumu līdz nolūks tiek īstenots. Tas ir gan radošs darbs, gan gādīga kalpošana, gan pat "akla" pārliecība par savas izvēles pareizību, un arī mērķa saredzēšana. Jebkura augsti garīga mērķa realizēšana notiek dzīvē- šeit un tagad situāciju mūžīgajā mainībā! Nav kādas citas teiksmainas vietas, kur realizē pašatklāsmi, jo tā ir "šeit un tagad". Gala beigās, augstais mērķis jeb nolūks ir personības- dvēseles- gara sajūgšana (joga) , saslēgšana un atbrīve no maldiem par to (trīs augstākminēto) atdalītību.
Mēs zinām par nosliecēm jeb tendencēm- vāsanā, kas pašrealizācijai var būt palīdzošas vai gluži otrādi- bremzējošas. Personības izaicinājums saistās ar savu tendenču radošu izmantošanu vai arī transformāciju, lai tās netraucētu lielajam mērķim. Dažkārt, pat bieži vien tā ir lielākā cīņa, ko izcīna "Es apziņa" personības veidolā ar dvēseles "individualitātes apziņu" un gara transcendenci, un nedalāmību, nedualitāti. Tā ir sevis pilnīga izšķīdināšana Patībā. Tāpat kā tēja un medus izšķīst karstā ūdenī, pārtopot par trešo- veldzējošu dzērienu.
Gaismu sauca,- gaisma ausa! Augšām cēlās Gaismas pils! Skaists garīgs piesaukums, kuru laiku pa laikam var skandināt kā mantru! Šāds piesaukums ir ārkārtīgi svarīgs, jo: "kā sauc, tā atskan!" Tā ir dziļi ezoteriska frāze! 21.05.2017. M.K.R.
Daudzu cēļoņseku apstākļu sakritība- karma-, nosaka, ka esam konkrētajā laikā un konkrētajā vietā. Pie kam satiekam arī karmiski nozīmīgus cilvēkus jeb dvēseļu inkarnācijas. Garīga izziņa nav demokrātija šī vārda klasiskajā izpratnē, bet drīzāk elites- oligarhu vara un griba. Ja neesi oligarhijā, tad ir liela pretestība pret garīgām patiesībām, jo tās nav vispārpieejamas, vispārpieņemtas; patiesības ir zināmas garīgas elites prerogatīva. Tāpēc arī tāda nepieņemšana. Taču šeit ir arī dvēseles "vecuma" jeb pieredžu jautājums. Ja pretendenta dvēsele ir pieredzējusi, ja tā jau iepriekš tikusies ar augstāk attīstītām būtnēm (diždvēselēm), tad tā ar prieku un nodošanos pieņem iespēju mācīties no celmlaužiem; un tā ir lieliska lieta, ka var no kāda pārņemt viedas zināšanas. Kas būtu, ja cilvēkam katru reizi viss būtu jāizgudro pašam- "divriteņa pašizgudrošana" katru mīļu brīdi! Tāpēc jāmācās pieņemt, ka mums katram ir no kā mācīties, katram ir aizvien "elitārāks" skolotājs, aizvien augstāka mācība. Tamdēļ arī šī vispārējā nepieņemšana un iekrišana uz "mazajām mīļajām muļķību praksēm", kas ir pašsagudrojumi zemā garīgā hierarhijā.
Vārds "hierarhija" raksturo gara zinātņu izplatīšanas principu: no piramīdas virsotnes augšas uz tās platā pamata apakšu ar daudzskaitlīgām klausītāju masām. Augšā ir retais, un ar laiku mazās "Es apziņas" domā esam kaut kur pašā hierarhijas virsotnes tuvumā! Tam nepieciešamas dzīvju dzīves kalpošanā līdzcilvēkiem, to celšanā un atbalstīšanā. Tad, pēc ļoti gariem laika posmiem, kas tomēr sarūk ģeometriskā progresijā (kad sākam doties tiem cauri), mēs tuvojamies pirmavotam, nesagrozītai gņānai. Dažkārt iespēja būt tuvu "iztekai" ir nopelnīta ar kādu izcilu veikumu kādā no iepriekšējām inkarnācijām (un ne obligāti pēdējā)! Šis veikums ir bijis patiesi altruistisku centienu pilns, un vērsts uz citu apzinīgu būtņu labumu- tiešu un netiešu. Tāpat var teikt, ka katrs pamazām tuvojas un ceļas aizvien augstāk pa kosmiskās evolūcijas kāpnēm. Taču, ja mēs skatāmies, cik lēna evolūcija notiek minerālu valstībā, tad ātrāka augu valstībā, vēl straujāka dzīvnieku valstībā, līdz nonākam pie cilvēku valstības izaugsmes potencialitātēm. Varam nodzīvot arī pilnīgi tukšas vai pat degradētas garīgās izaugsmes dzīves, līdz kamēr sākam apzināties savu patieso būtību, patieso misiju- pašattīstību virsdvēselē un atkalsavienošanos nedualitātē ar Radītāja garu. Par to runā katras īsteni garīgas mācības kodols, taču eksotēriski ir ārkārtīgi daudz dekorāciju līdz kamēr pretendents burtiski izlaužas līdz pašai būtībai. Svētīti ar Gara gaismu tie, kas uz takas!14.05.2017. M.K.R.
Lai zaļo tie tiecīgie, kas tumsā dzīvojuši, pēc gara gaismas izslāpuši un sajutuši dvēseles kluso balsi, sauc: "Cel mani gaismā, mīlestībā, viedumā!" Tā ir katras personības brīva izvēle, kad tā mostas apziņai par augstākām sfērām, apziņai par "Dievu sevī" nevis "Dievu ārpusē". Tas ir skaists brīdis! Diemžēl no ārpuses nekā nav iespējams iekustināt cilvēciskās individualitātes stīvo esību uz Gara gaismu. Vienīgi tikai pašai šai esībai ir iespējams mosties! Mosties, lai apzinātos savu nīcīgo laicīgo esamību un augstāko garīgo esamību turpat savā dvēselē (džīvā) un garā (ātmā), un kopā: ķermenī iemiesotā garā- džīvātmā. Nekā nav iespējams modināt gulošo kā tikai ar viņa paša iekšēju atmošanos no sapņa, ko viņš sapņo kā īstenības ilūziju. Skumji, bet tas ir evolūcijas slieksnis, ko drīkst pārkāpt tikai pašatmodušās džīvas, kas vairs nav iesprostotas personības "plakanajos rāmīšos", bet zina, ka ir kas daudz, daudz vairāk...
Nav jāskumst, ja neizdodas līdzcilvēku modināšana, jo tas ir viņu iekšējā sapņa noturīgums, ko no ārpuses nevar sagraut vai izdzēst. Vispirms mošanās dzirkstele ir jāiededz un jāpārdzīvo sevī. Tad lietas sāk ritēt skaisti, un cilvēks sāk izstarot to dievišķo "fluīdu", kas viņš īstenībā ir. Šis gaismas fluīds var nedaudz kausēt citas, nemodinātas dvēseles ledus kalnu, bet tikai pavisam nedaudz. No otras puses: līdzcilvēku modināšana ir labs darbs. Tas ir gaiļa darbs vēl tumsiņā iesaukt saules lēktu un dienu, taču cik ir to, kas ceļas ar "pirmajiem gaiļiem"? Un arī gailis var būt aizgulējies, ziemu salis, pavasarī vēl vārgs...
Tik tiešām īsteni garīgi praktizētāji ceļas ar sauli, ar pirmajiem ausmas stariem; tā ir garīgas modrības prakse, ko veic neskaitāmos klosteros visā pasaulē- rīta cēliena godināšana. Tā ir garīga modrība pret apkārtējo telpu, un arī iekšēja modrība dzīvot apzināti, mosties ar sauli, ar gaiļiem, ar jaunu ausmu. Ausmas dievība sendienās bija augstā godā, bet tagad cilvēcei ir citi elki, kas nezin kāpēc ir daudz komfortablāki. Šie jaunie elki ir pa rokai tad, kad cilvēkam tos iegribas, atšķirībā no rīta ausmas, kas ir kosmiskā ritma, rita, dharmas iemiesojums kādā tēlā. Ausma jeb Austra ir tad, kad laiks mosties nevis, kad rodas kāda vēlme (piemēram, mosties). Agra celšanās ir garīga pašdisciplinējoša prakse un reizē arī saite ar kosmosa ritmu, visuma pulsāciju uz planētas Zeme. Atmodināti topat, un svētīti, kas modušies! Gaiļi jau dziedājuši!
Zaļā krāsa dabā ir svētība un spēka izpausme. Svētība dēļ augsmes un plauksmes, dēļ mūžīgā rita- atkalatdzimšanas. Spēks, savukārt, domāts cilvēka auras un prāņas stiprināšanai, dzīvības stiprināšanai ķermenī, kam nepieciešama ikgadējā atjaunotne jaunam cēlienam, jaunam esamības ciklam (gadam). Kas slinki uztver zaļo, tam rezultātā ir nestipra prāņa. Ne velti arī anāhatā (sirds čakrā) prāņas plūsma parādās zaļā nokrāsās. Nokrāsas atkarīgas no džīvas krājumiem, džīvas tendencēm, džīvas ašrama (dvēseļu kopības). Tā caur sirds čakru arī var labi noteikt dvēseles staru. Ja mēs skatāmies dabā, piemēram, Latvijas vai Ziemeļu zemju dabā, tad mēs redzam neskaitāmas zaļā nokrāsas. Līdzīgi arī cilvēku dvēselēs zaļais atspoguļojas neskaitāmās variācijās, kas tomēr ir sakārtojamas septiņās grupās. Izņemot, faktiski, tikai pirmā stara dvēseles, kas sirds čakras skatījumā ir diezgan atšķirīgas. 07.05.2017. M.K.R.
Lielais cilvēka uzdevums, ienākot esamībā- augt un pilnveidoties. Augt garīgā līmenī caur pieredzēm, mācībām, karmas darbību ķēdīti. Ir grūti savākt blīvus garīgās pasaules pierādījumus; vislielākais un vislabākais mīt mūsu krūtīs- dvēsele. Dvēsele var personībai pastāstīt vienu otru garīgo pieredzi, taču vispirms personībai ir jāgrib to sadzirdēt. Kamēr individualitāte ir "pašapmierināta" un domā tikai par savu labumu, savu izdevīgumu, tikmēr dvēsele klusē dēļ tā, ka nav kas sadzird. Dvēsele varētu pat kliegt, bet kas no tā, ja nav dzirdētāja. Līdz ar to tā klusē, un pacietīgi gaida zemākā "Es"- personības-, izaugsmi. Var paiet desmitiem dzīvju līdz dvēsele "uzrunā",un tad Saules meita (dvēsele) sāk griezt deju ar Dieva dēlu, un ienāk blīvajā izpausmē ar konkrētām cēloņsakarībām.
Ir patiesa katarse pārdzīvot dvēseles saites iedibināšanos personībā. Tā ir dievišķās mīlestības nolaišanās blīvajā ķermenī- nesējā. Nesējs ir kosmiska dharma- lielais likums. Vecāki dāvā ķermeņus saviem bērniem bezapzināti. Tur nav nekādu vecāku nopelnu, viņi ir tikai dharmas realizētāji. Vairāk vai mazāk apzinīga ir tikai vecāku satikšanās , bet arī tad var runāt par neatkarīgām karmiskām cēloņsakarībām, kāpēc tas tā ir noticis. Vecāki nav tieši garīgi un dvēseliski saistīti ar saviem bērniem. Tāpēc nereti ir tik ļoti sarežģītas vecāku/ bērnu attiecības; tieši garīgās attiecības, nevis ķermeniski- fiziskās kā ģimenes lietas cilvēku starpā.
Tāpēc arī fundamentāli svarīga ir "garīgo ģimeņu" jeb "garīgo vecāku" atrašana un saišu iedibināšana. Tā tad jau, patiesi, ir Paša apzināta izvēle, garīga aktivitāte! Garīgo ģimeņu kopšana jau ir augstas hierarhijas darbs. Materiālās ģimenes bieži vien ir tādam ērtumam un izdevīgumam, lai kopā pārvarētu dažādas laicīgas lietas, bet arī tas ir nepieciešams, un ir skaists un labs paraugs kā kopt un meklēt garīgu, stipru un veselīgu ģimeni jeb kopu, jeb ašramu.
Tas notiek dzīves posmos, kad visvairāk labilitātes- novirzes no svērtās normas- tad meklējam, un tad arī labas apstākļu sakritības rezultātā atrodam. Tad cilvēkam ir it kā divas ģimenes, un tas ir duāla stāvokļa cēlonis. Ir it kā laicīgā ģimene ar visām spēcīgajām saitēm, un ir jaunā- apzinātā garīgā kopība. Tur dažkārt ir dziļu pretrunu cēlonis, taču galu galā arī tas kļūst viens tāpat kā blīvais ķermenis un smalkākie, "iekšpusē" iemītošie ietērpi. Tie ir saistīti, tāpēc arī svarīgi noteikt garīgos ķermeņus par galvenajiem, kas ir aicināti palīdzēt blīvajam ietērpam. Kad blīvais "pakļauts" jeb "garīgā ģimene" sāk dominēt, tad labumu gūst arī fiziskais ietērps dēļ daudz harmoniskākas kopesamības. Bet tā ir lielā cīņa starp diviem "karaspēkiem". Zibeņi šķiļas, un izvēles ir smagas!
Vai sējējam ir kādi īpaši nopelni, ka pavasarī sēkla dīgst? Sēkla realizē savu ideju par dīgšanu, bet pats sējējs ir tikai rīks kosmiskās dharmas īstenošanā. Līdzīgi ir ar fiziskās un garīgās ģimeņu lietām; tev jāatšķir, kura ir noteicošā, bet kura ir tikai īstenošanas rīks! 30.04.2017. M.K.R.
Mēs sākam ar katru atsevišķo un beidzam ar vispārējo- lielais ezoterās filosofijas princips. Atsevišķais nozīmē dvēsele inkarnācijā, kas sāk apzināties lielos, grūtos, galvenos uzdevumus, un savu pienākumu visā. Sākumā dvēseles ir bezapzinīgas, tomēr tajās iemīt tiecīgas ilgas pēc kaut kā vārdos neizsakāma. Tad pamazām šīs ilgas sāk noskaidrot savas aprises līdz pavisam konkrētām savu uzdevumu apjausmām. Tad mēs mēģinām salāgot, sasinhronizēt visu kopā vienā tiecīgā virzībā uz vienu lielu mērķi- atmošanos no zemākajiem esamības līmeņiem un pieskaršanos "Dievam sevī" jeb garīgajam esamības stāvoklim. Taču, kamēr šīs iniciatīvas nenāk no dvēseles, kas inkarnējusies un izpaužas caur konkrēto personību, nekas nevar notikt dēļ būtiskā brīvas izvēles, brīvas gribas un izšķiršanās principa. Izaugsme nenāk ātri, un nepavisam ne viegli! Tāpēc arī jau to sauc par transformāciju- stāvokli, kad caur dvēseli sāk runāt gars. Protams, ka var teikt, ka iesākumā runa ir tāda miglaini bezapzinīga, taču tajā pat laikā jau ir noticis lūzums- izpratne, ka ir kaut kas augstāks, kaut kas vairāk. Skaists lūzuma brīdis, kas rada skaistas sekas nākamībā!
Garīgajos likumos ir teikts: Tev jāpalīdz ikkatram, kam Tu tobrīd esi vistuvāk! Tā jebkurai Dieva (Absolūta) dzirkstij palīdz jebkura patiesi garīga organizācija, kas ir vistuvāk gan telpā, gan, protams, arī garīgā "tuvumā". Ir smalkās būtnes, kas pārstāv ļoti konkrētus egregorus, bet, izpildot šo solidāro kosmiskās brālības likumu, tās var palīdzēt jebkuram citam āšramam jeb iekšējai pārliecībai piederošai būtnei. Tuvums nozīmē "nolaišanos blīvumā", lai varētu veikt zināmas palīdzīgas darbības utt. Tā kā eņģeļi nespēj izturēt zemes blīvumu ilgstoši, tad tie burtiski "ielec" tajā uz mirkli līdzīgi kā cilvēks ielec ūdenī un bez mākslīgām papildus iekārtām nirst tajā zināmu laika sprīdi. Virsmērķis augstākminētajam ir rosināt izmaiņas uz labo pusi, atbalstīt tiecības un neļaut sastingumam pārņemt pasauli. Inertums (tamas), ir garīga un laicīga nāve, patiesi! 29.04.2017. M.K.R.
Šodien parunāsim par mīlestību un gaismu, un šo vārdu saturu jeb ietvērumu. Te nevar būt šaubu, ka domāts ir labais un gaišais- bet kas tieši? Mīlestības garīgā skaldne ir došana un dalīšanās, iepretim tai skaldnei kā nereti cilvēki savā starpā lieto šo vārdu. Augstākajā nozīmē divu cilvēku mīlestība arī ir savstarpējā došana, savstarpējā bagātināšanās caur šo kopīgo pieredzi. Taču gara zinātnēs mīlestība ir daudz plašāks jēdziens un ietver visu pozitīvo darbību kopumu, ko tik cilvēka prāts var iedomāties, un arī vēl vairāk! Saka: "Dievišķa mīlestība staro no šī cilvēka", un tas ir labs izteiciens, jo augstākā mīlestība, patiesi, ir dievišķa, ir absolūta, ir kosmiskās apziņas izstarota. Tā mīl visu, ciena visu, godā visu, kas radies izpausmē no Logosa gaismas gribas. Gaisma kā svētuma simbols nāk kopā ar dievišķo mīlestību, jo tāpat kā tā, arī gaisma izstaro, dāvā, "silda" un izgaismo beznosacīti. Gaisma un mīlestība ir altruisma augstākās izpausmes; tās neprasa neko sev, jo arī pašas ir viss. Individualitātes apziņa visu sadala "Es" un "Ne-es", bet kosmiskā apziņa nepazīst šādu sadalījumu, jo ir abi... Gan Izstarotājs, gan mīlestības un gaismas izstarojuma Saņēmējs. Paradokss, bet ieskatīsimies tajā dziļāk! Cilvēka virsdvēsele- gars (Ātmans)-, ir arī pats Mīlestības un Gaismas avots, un arī refleksija reizē. Tu gan mīli, gan esi mīlēts! Domājot šādi, var vieglāk nonākt līdz kosmisko likumu būtībai, pašai "kvintesencei" (piektajam elementam, piektajai būtībai).
Mīlestībai tiešām nepieciešama ākāša kā tās starojuma nesējs. Telpas mīlestības aspektam ir dziļa nozīme, jo caur ākāšu mīlestība izplatās Pasaulēs, kas vēl garīgi "aukstas" jeb "neiztaisītas" jeb sasalušas. Mīlestības izplatīšana ir viena no lielajām garīgajām tradīcijām, jo nepieciešams to izstarot, t.i., nepieciešams izprast dāvāšanas mistēriju - mīlestības un gaismas mistēriju! Tu esi gaismas starojums, Tu esi arī starojuma uztvērējs, Tu esi Tas- abi kopā. Neduāli, ja spēj to apzināties! Tas ir svēts pienākums- ar savu izpausmi blīvajā pasaulē ap sevi nest mīlestības un vieduma izstarojumu. Tas tad palīdz "atkausēt sirdis un prātus", ievest pat veselas Pasaules esamībā un attīstībā.
Gatavība vērst par labu lietas, kas bijušas "slikti iztaisītas" ir garīga brieduma pazīme. Tad lieti noder mīlestības starošana, tāda izstarošana, ko var, patiesi, just pa gabalu! Tas ir cilvēka auriskais starojums, visu smalko ietērpu saslēgšanās koprezonansē, un blīvā ķermeņa ievibrēšana tā, ka tas apkārtējā ākāšā sāk izdalīt fiziskas, bet neredzamas mīlestības "daļiņu" plūsmas. Pilnībā iedarbināts, jaudīgs Buddhi princips nozīmē arī pilnīgi ieslēgtu dievišķās mīlestības izstarošanas principu. Tas ir "iešana caur sidraba birzi", un papildus vēl "zelta rasas birdināšana". Pēdējais lai tad paliek tēlains Absolūta mīlestības apzīmējums, ko lietot turpmāk. Garīgā mīlestība ir "Zelta rasa", ar ko rotājās augsti attīstītas latviešu mitoloģiskās būtnes, rādot atdarināšanas vērtu piemēru cilvēkiem turpat līdzās!
Baltu ciltīm ir bijuši garīgi viedi padomdevēji vai viedie vīri- Krīvi; tie nebija gluži cilvēciskas būtnes, lai gan ārēji patiesi tādas izskatījās! Krīvu zintēšanas- pareģošanas paņēmieni bija tikpat garīgi augsti kā Brahmaņu zinības Ārjāvartā, jo nāca no viena un tā paša avota. Tagad, diemžēl, nevar runāt par šo prasmju pārmantojamības līnijām, jo tās visas bija ārēju, brutālu spēku pārtrauktas. Taču ir iespējams no jauna veidot rituālo kārtību- maģiju, bet tikai tiem, kuru nolūki ir tīri, augsti motivēti! 23.04.2017. M.K.R.
Neapdomīgas cilvēku rīcības izsauc sekas dažādās citās valstībās, kas, savukārt, atspoguļojas atpakaļ uz cilvēci kopumā, nešķirojot nevienu atsevišķu indivīdu. Ļoti žēl par tumsonību kā tādu kopumā. Taču ir kas darāms, lai vērstu lietas uz labu, un, piemēram, jebkura veida garīgas aktivitātes ir sekmējamas, lai pārvarētu neziņu un cilvēce spētu saredzēt steidzamos glābšanas darbus, kas jāuzsāk nekavējoties. Glābšanas darbības saistāmas ar smalko būtņu bojāeju cilvēces neprātīgās tehnokrātijas dēļ. Cilvēks sen aizmirsis, kāpēc saņēmis (nevis patstāvīgi izgudrojis) vienu otru tehnoloģiju,- tikai un vienīgi, lai atbrīvotu vairāk dzīves laika darbībām, kas saistītas ar pašizziņu, ar dvēseles un gara studijām! Taču cilvēka iedabā ir neprātīgi pielietot tehnoloģijas pilnīgi citiem mērķiem- lai tērētu vēl vairāk laika uz šīm tehnoloģijām. Absurds! Pavisam noteikti tiek spriests, lai cilvēcei "uzstājīgi maigi" nodemonstrētu dažādu tehnisko mašinēriju nozīmi cilvēka labā, un nevis kā pretdarbību citām smalkākām būtnēm. Šeit mēs runājam par tādām lietām kā cilvēka veidotiem tehnogēnajiem starojumiem, kas tā piesārņo apkārtējo telpu, ka veicina pat veselu būtņu klašu bojāeju, kas nav piemērotas panest šādu iedarbību- gaisa būtnes silfas vai fejas. Savukārt šo būtņu bojāeja izraisa disbalansu, kas var ārkārtīgi smagi atsaukties uz cilvēci, kā, piemēram, pārtikas trūkums un cilvēku izmiršana dažādu uzturā nepareizi lietotu vielu dēļ. Bet cēlonis ir paša cilvēka neapzināšanās, ka viss ir saistīts savstarpējām saitēm.
Elektrība ir un būs nākotnes enerģija, tikai daudz smalkākā veidā nekā to pielieto tagad uz zemes. Patlaban elektriskie starojumi kosmiskajai dabai rada vairākus būtiskus kaitējumus. Šo enerģiju jāmācās iegūt pilnīgi savādākā veidā, tāpat kā izmantot. Līdzība ir par primitīvu "ārstniecību", ko piekopa Eiropā "tumšajos viduslaikos". Tā tagad neatļautos darīt nekādā veidā dēļ tās nāvējošās brutalitātes un tiešas cilvēka ķermeņa iznīcināšanas...
Taču dažas tehnoloģijas ir patiesi derīgas un kalpo cilvēkam un cilvēcei kopumā. Datu un zināšanu pieejamība caur internetu ir ļoti svarīgs ieguvums, ko jāturpina attīstīt labākajā veidā. Taču tie bezvadu datu signāli, kas nāk no augstiem torņiem ir ļoti kaitīgi un pilnīgi nav pieņemami ne tikai cilvēkam, bet arī citām būtnēm uz zemes. Ejot prom no blīvās fizikas, nedrīkst aizmirst par smalko fiziku, par smalkajām mijiedarbībām. Pats termins rāda, ka notiek "atpakaļ saņemšanas" procesi, un par tiem ir jāpārdomā. Tāpēc garīgi tendēti cilvēki var norādīt uz nepieciešamību studēt un uzlabot raupjās elektromagnētiskās ietekmes, kuras ir destruktīvas. Ir Pasaules, kuras pašas sevi "izkausēja" ar atmosfērisku radiāciju...
Gaisa smalkais elements ir patiesi smalks un nepieciešams ne tikai kā gaiss elpošanai- prāņas nesējs cilvēkam, bet arī daudz citos veidos. Gaisu nedrīkst piesārņot!!! Iespējams, ka būs nepieciešami "atmosfēras" izmantošanas kodeksi, lai mēģinātu uzturēt dažādu dzīvību formas. Mēs meklējam starp cilvēkiem brīvprātīgos šādam darbam, patiesi!
Rūpējoties par domu tīrību, aicinām veikt zināmas prakses, ko parasti dēvē par meditāciju, taču ne gluži šī vārda vispārējā nozīmē. Domu tīrību var kopt ārkārtīgi uzmanīgi tās vērojot un "izslēdzot" dekonstruktīvas domas jau pašā to rašanās sākumposmā. Ar laiku tāda "izslēgšana" sāk ļoti labi padoties, līdzīgi kā meditācija, kas rodas tikai to praktizējot, nevis par to lasot vai runājot. Prakse ir varens rīks visos jautājumos! Tātad "gaišdomāsanas" prakse ir izslēgt tumšdomas to rašanās brīdī. Domu atšķiršana- Buddhiprincipa zināšana sevī pašā! Tieši to praktizēja Džiddu Krišnamurti- gaišdomāšanu reālajā laikā, uzstājoties auditorijās! Tas nenāk uzreiz un viegli, bet ir nepieciešams patiesiem gara mākslas virtuoziem, lai vadītu cilvēkiem idejas domformu veidā, un lai konstruktīvi iedarbotos uz klausītāju apziņu. Kad attīrām ūdeni no sārņiem caur mātes zemes klēpi (avotos) un ēdiena sastāvdaļas no netīrumiem un piemaisījumiem virtuvēs, tad tieši tāpat jāattīra domas no liekiem "netīrumiem" garīgajās runās, praksēs un sacerējumos. Ārpilsētas tam piemērotas vislabāk. Domas un idejas tīrība ir ar daudz augstāku raudzi! Cilvēku sablīvējumos, magnētiskajos starojumos no tehnogēnajām ierīcēm domas tīrība krītas ģeometriskā progresijā! Tur (pilsētās) jāiegulda liels spēks, lai atkoptu atpakaļ domas sākotnējo skaisto un tīro struktūru. 22.04.2017. M.K.R.
Cilvēkam jādzīvo gatavībā sasniegt jaunus horizontus! Jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem un izaicinājumiem. Tā ir atvērtība jaunām idejām, jauniem centieniem, kas būtu vērsti uz cilvēciskās esamības izprašanu un esamības uzlabošanu. Tas nozīmē izpratni par: "kas es esmu"; par to, kas ir katra sevi apzinoša būtne. Izpratne, kā mēs sadzīvojam vienā telpā viens ar otru, respektējot un galvenais: nenodarot pāri citai būtnei! Cilvēkam vēl daudz jāmācās, kā sadzīvot vienā telpā- ākāšā. Tas nozīmē arī būt iekļaujošam, tolerantam, izprotošam, mīlošam, utt. Taču te runa jau vairs nav par sev līdzīgām būtnēm- cilvēkiem, bet gan par ko citu! Tad cik daudz gan vēl jāmācās šajā virzienā, ja cilvēks katru dienu neizpratnes dēļ iznīcina savus līdziniekus, citus savas klases (sugas) pārstāvjus tikai savu personīgo ambīciju vai iedomāto grupu- tautu, valstu, savienību,- ideju dēļ!
Kopesamība nozīmē ākāšas garīgu higiēnu šī sengrieķu vārda (dieviete Hīgeija) pašas būtības kontekstā. Higiēna- tīrība, plauksme, labklājīga un veselīga esamība, utt. Ākāšas higiēna nozīmē tīrību fiziskā telpā un arī telpas smalkākos aspektos. Tas nozīmē arī nedomāt naida domas, nemaz jau nerunājot par naida vārdiem un darbiem, bet gluži pretēji- kopt sev pieguļošajā telpā mīlestības, altruisma, kopēju labumu sasniegšanas domas, vārdus un darbus. Un atkal: neaizmirst, kas tieši ir saprotams ar vārdu "labums", t.i., sanskrita bhagavān- "bagāts, svētīts, mirdzošs"! Bagāts ne tikai ar liellopiem upanišadu izteiksmē, bet galvenokārt bagāts ar garīgu izpratni un garīgu apzināšanos! Pārticis ar spēju ziedoties citu labā, citu būtņu labā. Tādējādi mēs pamazām spēsim pārvarēt sevi aprobežojošos faktorus un realizēt kosmiskās evolūcijas domformas blīvajā plānā! Lai top, lai veidojas, lai attīstās izpratne! 20.04.2017. M.K.R.
Ir jāsaņemas un jākrata nost neziņas valgi, neziņas maldi no patiesības tīrās gaismas. Cilvēka iedabā ir nespēja saredzēt patieso, kamēr par to nav pārliecinājies vairākums. Tas ir aitu bara instinkts, un tam nepieciešams sargsuns- trenkātājs… “Es” apzināšanās pārņemtie negrib sadzirdēt suņa riešanu savā sētā, jo tā jau noteikti attiecas uz citiem, ne jau uz mani. Brīvs gars ir pētošs, spējīgs veikt salīdzinājumu, pašspriedošs, nevis pieņemošs ārējus, bieži vien uzspiestus priekšstatus. Un parasti šie priekšstati ir greizi. Tāpēc avidjā (neziņa), un tāpēc ne-laimīguma sajūta, jo tu gluži vienkārši nezini, kas ir patiesība. Tas ir vislielākais darbs, ko cilvēks var paveikt sevis un arī citu labā- izzināt un atrast galīgo patiesību, galīgo realitāti. Tā ir svētlaime (ānanda)…
Kad svētlaime ir ienākusi Tevī, nekas vairs nespēs aizēnot Tavu esamību ar maldu šķitumiem, ar īsām, kaislīgām, spēcīgām mājā (skr. "ilūzija") izrādēm. Un izrādes ir iespaidīgas, jo citādi jau tās nebūtu šī vārda cienīgas, jo tā nav atmirdzēšana (epifānija) kā tāda, bet tikai iestudējums, kas domāts prāta uzmanības novirzīšanai. Cilvēka apziņa, diemžēl, ir nepilnīga, un visu laiku uzķeras uz šīm labi iestudētajām lugām. Lugas nav ne labas, ne sliktas, bet ir nepatiesas, laicīgas un vēlmes stiprinošas, nevis vēlmes un alkas sagraujošas. Līdz ar to lugas ir greizs atspulgs- avidjā (neziņa). Cilvēka prāts ir tā būvēts un bezgalīgi ilgi “ērti” iekārtojies uztvert šos māņus ērti un komfortabli zvilnot klubkrēslā, un nemaz pat nepapūloties kļūt aktīvam, izzinošam, atšķirošam. Prātam patīk gatavās veidnes, kas ļauj uzturēties “aizmirstībā”, ļauj saglabāt ērtās nezināšanas stāvokli.
Retie īstās realitātes uzplaiksnījumi rada liekas neērtības, nesaskan ar kārtīgas, cilvēku izdomātas, sabiedrībai pieņemamas dzīves norisi. Līdz ar to tikai sava prāta patiesās dabas iepazīšana var atbrīvot no maldu darīšanas, maldu radīšanas un maldu pavairošanas apkārtējā pasaulē. Visas sabiedriskās iekārtas vienmēr ir baidījušās no brīvdomātājiem, no prāta dabas izzinātājiem, kas ir spējīgi uzdot neērtos jautājumus, transcendēt neērtās patiesības un vispār rosināt pārdomāt: “kas es esmu?” Tikai katra indivīda personīga, iekšpus vērsta, patiesa atbilde uz šo mūžseno jautājumu rada atbrīvi. Atbrīvi arī no ilūzijām, maldiem, šķitumiem, ko viens otram ērtības labad palīdzam uzturēt. “Kas es esmu”- izšķirīgais jautājums greizās priekšstatu spēles sagraušanai. Tas tad arī ir atgriešanās ceļa sākums; brīdis, kad apjaušam virzienu, kurp doties. Un pēc tam garš, nogurdinošs, neērts, neiestaigāts ceļš atpakaļ pie sevis, savas īstās Patības, pie patiesības. Aloha! 07.04.2017. M.K.R.
Attēla avots: Hubblesite.org
Naivi iedomāties, ka ir kāds "virs-spēks", kas var nodiriģēt visu evolūcijas stāstu jeb orķestri! Orķestrantiem cītīgi jāmācās un jāgatavojas. Kad partitūras iemācītas, tad diriģents saliek visu kopā vienotā stāstā, vienotā un pārdomātā attīstībā, ko diktējusi ikkatra sagatavotā partija un ikkatra paša talants. Līdzīgi ar garīgo skolniecību, garīgām kustībām un reliģiju veidošanos (vislabākajā šī vārda nozīmē- kā sajūguma veidošanās). Saliekot kopā to, ko padarījis katrs indivīds pats, izveidojas virsvērtība- tā vērtība, ko sastāda elementu summa plus vēl kopskanējuma mistērija, Tā veidojas "kosmiskās" simfonijas un cēlie gara skaņdarbi. 13.03.2017. M.K.R.
Izdarīt vislabākajā veidā ikdienas darbus- pirmais solis uz lietām, kas stāv aiz parastajām. Tikai visgodīgākajā veidā realizējot savu patību ikdienā, var ieraudzīt pārlaicīgo- to, kas mēs esam patiesībā! Un patiesība ir viena- kaila; tāda, kāda tā ir. Tur nav cilvēka personības izdomātie/ piedomātie izpušķojumi, kas ir pilnīgi lieki un nevajadzīgi; pāri paliek tikai būtība- tas, kas Tu esi. Bez šo briļļu, kas visu rāda sagrozīti, noņemšanas nav iespējama nekāda dziļāka tiecība, nekāda dziļāka mācība vai tamlīdzīgi.
Skatienam jābūt asam kā ērglim, attīrītam no ilūziju māņiem. Tad un tikai tad mēs katrs nostājamies uz takas, uz izaugsmes ceļa, ko nevar apturēt nekādi ārēji spēki. Tā ir kosmiskās evolūcijas tīra izpausme; tā mēs kļūstam par cilvēka patiesās būtības un sūtības (izpildāmo uzdevumu) izpratējiem un arī reizē realizētājiem. Tad viss ir savādāk! Tas tad ir tas "pārkāpt visus, pilnīgi visus likumus un noteikumus, kurus Tev mācīja laicīgā pasaule". Tad Tu būsi patiesi pārlaicīgs. Tad Tu būsi sevi apzinošā cilvēka vārda cienīgs nēsātājs! Lai top! 11.03.2017. M.K.R.
Skaists apgaismotas apgarotības mirdzēšanas stāvoklis ir pašdarbs, ne ārdarbs. No ārpuses var tikai pagrūst mazu akmentiņu, kas izraisa lavīnveida atskārsmju nobrukumus tad, kad indivīdā pašā paveikts viss atklāšanās procesa sagatavošanas darbs. Kamēr persona to nav paveikusi pati, tikmēr nekādu ārēju grūdienu radīšana neko nedod un nedos. 08.03.2017. M.K.R.
Turiet tīru savu Augstāko Patību no maldiem, kurus piespēlē blīvākie plāni, jo tā ir garīgā netīrība. Tāpat kā jātur tīrs ķermenis, tāpat simtreiz tīrāks jātur mentālais aparāts, ko dēvējam par domāšanu jeb apzināšanos. Bet vēl augstāk ir viedais atšķīrējs- Buddhi (princips). Un Gautāma Buddha arī to paveica blīvajā plānā. Kāpēc mums nedarīt tāpat? 27.02.2017.M.K.R.
Neziņas pārvarēšanas ceļā, kas ir cilvēka dzīve laikā un garīgā telpā, katram palīdzīgs rīks ir atšķiršanas spējas. Vedās filosofisku kategoriju apzīmēšanai dažbrīd izmanto izteicienu „ne šis, ne tas” jeb "ne tas, ne tas" (neti, neti) tikai tādēļ, ka vienkārši nav vārdu, kas raksturotu Galīgās Realitātes patieso dabu, „kailo patiesību” kāda tā ir, kad no ārējiem fenomeniem nolobīts viss šķitums. Dažkārt šķitumu dēvē ... ... LASĪT TĀLĀK
Visu mūsu eksistenci nosaka elementi: zeme, ūdens, uguns, gaiss un telpa. To ietekmē veidojies un tiek uzturēts mūsu ķermenis. Mēs pazīstam ārējos elementus, kas nosaka to, kā dzīvojam, bet interesanti ir tas, kā šie ārējie elementi mijiedarbojas ar mūsu pašu fiziskā ķermeņa iekšējiem elementiem. Un arī šo piecu elementu potenciāls un īpašības eksistē mūsu prātā. Prāta spēja kalpot par visu pieredzējumu pamatu ir zemes īpašība; tā nepārtrauktība un adaptēšanās spēja ir ūdens; tā skaidrība un uztveres spēja ir uguns; tā pastāvīgā kustība ir gaiss, un tā neierobežotais tukšums ir telpa [ākāša].
Sekojošais teksts izskaidro, kā veidots mūsu fiziskais ķermenis. Senā tibetiešu medicīniskajā tekstā teikts:
Maņu apziņa rodas no cilvēka prāta. Miesa, kauli, ožas orgāns veidoti no zemes elementa. Asinis, garšas orgāns un ķermeņa šķidrumi rodas no ūdens elementa. Siltums, krāsu redze, redzes orgāns un forma ir veidoti no uguns elementa. Elpa, taustes orgāni un fiziskās sajūtas ir veidotas no gaisa elementa. Ķermeņa dobumi, dzirdes orgāni un skaņas ir veidoti no telpas elementa [ākāšas].
Fiziskais ķermenis attīstās no prāta, kas iemieso piecu elementu īpašības. Augums kā tāds ir piesātināts ar šīm īpašībām un tieši šīs ķermeņa/ prāta kombinācijas dēļ mēs uztveram ārējo pasauli, kas savukārt sastāv no piecām zemes, ūdens, uguns, vēja [skr. vāju- gaiss] un telpas īpašībām.
Tibetas buddhisma tantriskajā tradīcijā sniegts ķermeņa apraksts, kas ir krietni atšķirīgs no ierastā. Tajā stāstīts par psihofizioloģisku sistēmu, kas sastāv no dinamiska smalko nadī kanālu tīklojuma, „prāņas vējiem” jeb iekšējā gaisa un bindu sēklas. To nosaukumi attiecīgi ir šādi: nadī, prāņa un bindu sanskritā un tsa, lung un tiklt’ tibetiešu valodā. Esam iepazinušies ar ko līdzīgu Ķīnas medicīnas un akupunktūras meridiānos un či enerģijā.
Meistari pielīdzina cilvēka ķermeni pilsētai, nadī kanālus tās ceļiem, prāņas vējus- zirgam un prātu- jātniekam. Ķermenī ir 72 000 nadī kanālu, bet trīs ir vissvarīgākie: centrālais kanāls, kas sniedzas paralēli mugurkaulam, un labais kanāls un kreisais kanāli, kas atrodas abās pusēs centrālajam kanālam. Labais un kreisais kanāls vijas ap centrālo kanālu, daudzos punktos saskardamies ar to, tādējādi veidojot virkni „mezglu”. Gar centrālo kanālu ir izvietota virkne „kanālu riteņu”- čakru jeb enerģijas centru, no kuriem atzarojas kanāli kā lietussarga spieķi.
Caur šiem kanāliem plūst prāņas vēji jeb iekšējais gaiss. Ir pieci sakņu un pieci zaru vēji. Ikviens no sakņu vējiem atbalsta kādu elementu un ir atbildīgs par cilvēka ķermeņa funkcionēšanu. Zaru vēji ļauj darboties maņām. Ir teikts, ka prāņas vēji, kas plūst caur visiem kanāliem, izņemot centrālo, ir nešķīsti un aktivizē negatīvās, duālistiskās domas; prāņas vējus, kas plūst caur centrālo kanālu, sauc par „vieduma vējiem”.
"Bindu sēkla" atrodas kanālos. Ir sarkanā un baltā sēkla. Baltās sēklas galvenā atrašanās vieta ir galvas virsa un sarkanās sēklas- naba.
Padziļinātā jogas praksē jogs ļoti precīzi vizualizē šo sistēmu. Liekot prāņas vējiem ar meditācijas spēka palīdzību ieiet centrālajā kanālā un izzusta tajā, praktizētājs spēj gūt tiešu izpratni par prāta dabas mirdzumu jeb „Skaidro Gaismu”. Tas ir iespējams, pateicoties faktam, ka apziņa ir balstīta uz prāņas vēju. Tāpēc, virzīdams savu prātu uz kādu konkrētu punktu ķermenī, praktizētājs var novirzīt šos vējus uz turieni. Tādā veidā jogs imitē to, kas notiek nāves brīdī: kad nadī kanālu mezgli tiek atbrīvoti, prāņas vēji ieplūst centrālajā kanālā un nekavējoties tiek gūta apskaidrība. (273.-275.lpp.)
Garīgā aprūpe nav greznība, kas paredzēta tikai dažiem, tās ir būtiskas ikvienas cilvēciskās būtnes tiesības, tikpat būtiskas kā politiskā brīvība, medicīniskā palīdzība un iespēju vienlīdzība. Demokrātiskā sabiedrībā vienai no visbūtiskākajām patiesībām ir jābūt kompetentai garīgai aprūpei ikvienam. (255.lpp)
Ir vieduma ceļš un ir nezināšanas ceļš. Tie ir tālu viens no otra, un to galamērķi ir dažādi… Uzturēdamies neziņas viducī, uzskatīdami sevi par gudriem un mācītiem, muļķi bezmērķīgi klīst šurpu turpu kā aklais, kuru ved aklais. Dzīves jēga neatmirdz bērnišķīgajiem, bezrūpīgajiem vai bagātības apmulsinātajiem." Saka Katha upanišada.
Vieduma ceļš vēl nekad nav bijis tik aktuāls kā tagad un tik grūts. Mūsu sabiedrība ir gandrīz pilnībā nodevusies ego cildināšanai, ar visām skumjajām fantāzijām par panākumiem un varu tā godina tos alkatības un neziņas spēkus, kuri sagrauj planētu. Nekad agrāk nav bijis tik grūti dzirdēt neglaimojošo patiesības balsi, un, ja tā tomēr ir izdzirdēta- tai sekot, jo apkārtējā pasaulē nav nekā, kas atbalstītu mūsu izvēli; šķiet, ka visa sabiedrība, kurā dzīvojam, noliedz pašu svētuma vai mūžības ideju. Tātad šajā ļoti bīstamajā laikā, kad mūsu nākotne ir zem jautājuma zīmes, mēs kā cilvēciskas būtnes atrodamies pilnīgā apjukumā, ieslodzīti murgos, ko paši esam radījuši.
Tomēr šajā traģiskajā situācijā ir kāds ievērojams cerības avots, un tās ir visu lielāko mistisko tradīciju garīgās mācības, kas vēl jo projām ir pieejamas. Diemžēl ir ļoti nedaudzi meistari, kuri tās iemieso, un patiesības meklētāju spēja atšķirt gandrīz līdzinās nullei. Rietumi ir kļuvuši par garīgo šarlatānu paradīzi... Lai atpazītu, kurš ir un kurš nav īsts meistars, nepieciešamas ļoti smalkas iemaņas; mūsu laikmetā, kas ir pārņemts ar izklaidēm, vieglām atbildēm, kad viss tiek strauji izlabots, garīgās meistarības skaidrās un neteatrālās īpašības viegli var palikt neievērotas. Mūsu uzskats par svētumu ir tāds, ka tas ir godbijīgs, laipns un lēnprātīgs; taču tāds uzskats var padarīt mūs aklus pret apskaidrota prāta dinamiskajām un reizēm ļoti rotaļīgajām izpausmēm.
"To ievērojamo būtņu neparastās īpašības, kuras slēpj savu dabu, tiek apslēptas parastajiem cilvēkiem, tādiem kā mēs, par spīti mūsu centieniem tās izpētīt. No otras puses, pat parastie šarlatāni ir eksperti citu apmuļķošanā, uzvezdamies kā svētie." Ja Patruls Rinpoče to rakstīja deviņpadsmitā gadsimta Tibetā, tad cik lielā mērā tam jāattiecas uz mūsdienīgā GARĪGUMA LIELVEIKALA HAOSU? (152.-154.lpp)
Neziņā pavadītās dzīves mūs novedušas līdz tam, ka visu savu būtību identificējam ar ego. Tā lielākais triumfs ir ievilināt mūs pārliecībā, ka tā intereses ir mūsu intereses, pat likt mums identificēt savu izdzīvošanu ar tā izdzīvošanu. Rupja ironija, ja apzināmies, ka visu mūsu ciešanu pamatā ir tieši ego un tā pieķeršanās. Tomēr ego ir tik pārliecinošs, tas ir muļķojis mūs tik ilgi, ka pat doma, ka varētu zaudēt savu ego, mūs šausmina. Ego mums čukst, ka pazaudēt ego nozīmē pazaudēt visu bagātīgo cilvēcības romantiku, tikt padarītam par bezkrāsainu robotu vai bezsmadzeņu dārzeni.
Ego lieliski izspēlē mūsu fundamentālās bailes pazaudēt kontroli un bailes no nezināmā. Mēs varētu sev sacīt: "Man patiešām vajadzētu atbrīvoties no ego, es tik ļoti ciešu, bet kas ar mani notiks, ja to izdarīšu?"
Un, pat ja mēs redzētu cauri ego meliem, mēs esam pārāk iebiedēti, lai to pamestu, jo, ja mums nav nekādu patiesu zināšanu par sava prāta dabu, savu patieso identitāti, mums vienkārši nav citas alternatīvas. Mēs atkal un atkal ieslīgstam tā prasībās, ienīzdami paši sevi tāpat kā alkoholiķis, kas stiepjas pēc dzēriena, lai gan labi zina, ka tas viņu iznīcina, vai narkomāns, kas tver jaunu narkotikas devu, lai gan zina, ka pēc īsa baudas mirkļa tā viņu atstās tukšu un izmisušu.
Mēs izejam uz Garīgā ceļa, lai izbeigtu ekscentrisko ego tirāniju, taču ego atjautība ir, var teikt, bezgalīga, ikvienā stadijā tas spēj sabotēt un sagrozīt mūsu vēlmi atbrīvoties no tā. Patiesība ir vienkārša, un mācības ir ļoti skaidras, bet es, sev par lielām skumjām, neskaitāmas reizes esmu redzējis: tiklīdz tās sāk mūs aizkustināt, ego cenšas tās sarežģīt, jo zina, ka ir nopietni apdraudēts.
Ego turpina raisīt visdažādākās šaubas un neprātīgas emocijas, liedams eļļu ugunī: "Vai tagad saproti, ka šī mācība nav Tev piemērota? Es taču Tev to visu laiku teicu! Vai neredzi, ka tas nav Tavs skolotājs? Galu galā, Tu esi moderns, izsmalcināts rietumnieks; tādas eksotiskas lietas kā dzens, sūfisms, meditācija, Tibetas budisms pieder svešām Austrumu kultūrām. Kā gan Tev varētu derēt filosofija, kas radusies Himalajos pirms tūkstošiem gadu?"
Tomēr, lai cik stipri ego censtos sabotēt Garīgo ceļu, ja to turpināsiet un nopietni strādāsiet ar meditācijas praksi, lēnām sāksiet saprast, ka ego jūs piemuļķojis ar saviem solījumiem: viltus cerībām un viltus bailēm. Jūs pamazām sākat saprast, ka gan cerības, gan bailes ir jūsu prāta miera ienaidnieki, cerības jūs maldina, atstāj iztukšotus un vīlušos, un bailes jūs paralizē, iesprostodams šaurajā viltus identitātes cellē. Jūs arī sākat saskatīt, cik visaptveroša ir bijusi ego vara pār jūsu prātu, un brīvības telpā, ko atklājusi meditācija, jūs ieraugāt iepriecinošo savas patiesās dabas plašumu. Jūs saprotat, ka ego gadiem ilgi kā traks burvju mākslinieks ir krāpis jūs ar intrigām un plāniem, un solījumiem, kas nekad nav bijuši īsti un ir noveduši jūs līdz iekšējam bankrotam. Kad to ieraugāt meditācijas nosvērtībā bez jebkāda mierinājuma vai vēlēšanās apslēpt, ko esat atklājis, izrādās, ka visi plāni un intrigas ir tukšas- tas viss sairst.
Jūsos var ataust atklāsmes viedums, jo ar disciplīnas palīdzību esat iemācījies vienkāršot savu dzīvi, līdz ar to samazinot ego iespējas jūs iekārdināt; esat praktizējis meditācijas modrību, līdz ar to atbrīvojies no agresijas, pieķeršanās un negatīvisma ietekmes. Savā visatklājošajā, saules gaismai pielīdzināmajā skaidrībā atklāsme var jums skaidri un precīzi parādīt jūsu prāta smalkākos darbības principus un realitātes dabu. (142.-145.lpp)
Tibetā saka, ka ir piecas metodes kā sasniegt apskaidrību bez meditācijas palīdzības: redzot lielu meistaru vai svētu objektu; valkājot īpaši svētītus mandalu attēlus, dziedot svētas mantras; nobaudot svētus nektārus, ko īpašas piesātinātas prakses laikā svētījuši meistari; nāves brīdī paturot prātā apziņas pārceļošanu- phovu; dzirdot atsevišķas dziļas mācības, tādas kā "lielā atbrīvošanās, ieklausoties bardo" (127.lpp).
Lielākā dāvana, ko šīs dzīves laikā varat sev pasniegt, ir mācīšanās meditēt. Jo vienīgi ar meditācijas palīdzību spēsiet uzsākt ceļojumu uz savu patieso dabu un līdz ar to atrast stabilitāti un pārliecību, kas jums būs nepieciešama, lai dzīvotu un arī lai mirtu. Meditācija ir ceļš uz apskaidrību (77.lpp).
Savā sirdī patiesi pieņemt nepastāvīgumu nozīmē lēnām tikt atbrīvotam no domas par pieķeršanos lietām, no kļūdainā un destruktīvā veida, kā mēs uztveram nepastāvīgumu, no maldīgās tieksmes pēc drošības, uz ko pamatojoties esam veidojuši savu dzīvi. Lēnām pār mums nāk izpratne, ka visas sirdssāpes, ko mums sagādājusi tveršanās pie netveramā,būtībā ir bijušas bezjēdzīgas. Sākumā arī ar to var būt grūti samierināties, jo tas šķiet tik nesaprotami. Bet apcerot to un turpinot apcerēt, mūsu sirds un prāts pakāpeniski sāk mainīties. Atlaišana šķiet arvien dabiskāka, vieglāka. Lai uzsūktu sevī šo domu var būt nepieciešams ilgs laiks, jo mūsu muļķība ir milzīga, bet, jo vairāk mēs nododamies apcerei, jo vairāk iemācāmies, ka lietas ir jāatlaiž; tad mūsu ceļā notiek pārmaiņas un mēs visu ieraugām citā gaismā.
Ar nepastāvīguma apceri vien nav gana: ar to ir jāstrādā savā dzīvē. Gluži kā medicīnas studijās nepieciešama gan teorija, gan prakse- dzīvē ir tāpat; dzīvē praktiskās nodarbības notiek šeit un tagad- pārmaiņu laboratorijā. Piedzīvojot pārmaiņas, mēs iemācāmies tās uzlūkot ar jaunu izpratni; lai gan tās joprojām mūs satrauks, tomēr kaut kas mūsos būs mainījies. Tagad visa šī situācija būs brīvāka, ne tik saspringta un sāpīga; pat to pārmaiņu ietekme, kurām mums būs jāiet cauri, nebūs tik satriecoša. Pēc katras nākamās pārmaiņas mēs sākam saprast mazliet vairāk un mūsu dzīves uzskati kļūst dziļāki un plašāki (52.-53.lpp).
Reizēm es domāju, ka lielākais mūsdienu kultūras sasniegums ir tās spožā prasme tirgot samsāru un tās bezsaturīgos maldus. Es uzskatu, ka mūsdienu sabiedrība ar sajūsmu uzņem visu, kas aizved prom no patiesības, padara neiespējamu dzīvi patiesībai un neļauj cilvēkiem pat ticēt, ka patiesība eksistē. Un ja padomā, ka tas viss nāk no tādas kultūras, kura sakās dievinām dzīvi, bet patiesībā atņem dzīvei jebkādu īsti jēgu; tā nebeidzami runā, ka cilvēki jādara "laimīgi", bet patiesībā aizšķērso viņiem ceļu uz īstu prieka avotu.
Šī mūsdienu samsāra barojas no bailēm un depresijas, kuru tā mūsos veicina un kultivē; tā rūpīgi kopj patērēšanas mašīnu, kurai mūsos jāuztur alkatība, lai mēs turpinātu kustēties. Samsāra ir ļoti organizēta, daudzpusīga un izsmalcināta, tā no visām pusēm uzbrūk ar propagandu un rada mums apkārt gandrīz nesatricināmu atkarības vidi. Jo vairāk mēs cenšamies glābties, jo dziļāk iekrītam lamatās, ko tā tik atjautīgi mums izlikusi. Kā sacījis 18. gs. tibetiešu meistars Džikme Lingpa: "Plašā maldīgu priekšstatu loka apburtas, būtnes bezgalīgi maldās samsāras apburtajā lokā."
Tātad viltus cerību, sapņu un ambīciju apsēsti, kuras sola laimi, bet ved vienīgi uz postu, mēs līdzināmies cilvēkiem, kuri rāpo bezgalīgā tuksnesī, mirdami no slāpēm. Un viss, ko šī samsāra mums iedod padzerties, ir krūzīte sālsūdens- tikai tādēļ, lai mēs izjustu vēl lielākas slāpes (38.lpp).